Cik vērta ir dzīvība
Cik cilvēku bēdātos, ja rīt pēkšņi tevis vairs nebūtu? Kam tava dzīve šķiet vērtīga?
Cik cilvēku bēdātos, ja rīt pēkšņi tevis vairs nebūtu? Kam tava dzīve šķiet vērtīga?
Nupat Lodes kultūras nams nosvinēja savu 35. jubileju. Sirsnīgi – ar tuviem un tāliem viesiem, ar pašu sarūpētu koncertu, ko kuplināja Lodes vīru un sieviešu ansamblis, ar svētku lielo kūku, ar ziedu klēpjiem kultūras nama vadītājai Kaijai Laurei un pašdarbniekiem, ar labiem vārdiem un, kā tas pieklājas, nobeigumā – balli.
Pēdējo piecu gadu laikā otro reizi notiek apņēmības pilna rosīšanās ap veco «Sēnīti».
Sestdien, 7. oktobrī, Valmierā laikmetīgās mākslas telpā «Kurtuve» atklāja Laikmetīgās mākslas centra un Valmieras pašvaldības organizēto izstādi «Pretrunu pilns zīmējums ar gaišredzības iezīmēm», kas veltīta Mārim Bišofam un kur apskatāmi viņa oriģināldarbi, bet izstāde ir izgājusi arī tālu ārpus «Kurtuves» sienām – pavisam 11 dažādās vietās pilsētā – uz ēku sienām, parkos, reklāmas stendos u.c.
Rūjienas vidusskolas skolotāja ALDA ALKSNE izglītības darbā nostrādājusi jau 33 gadus. Tas nav maz, ņemot vērā dinamisko skolas vidi un nemitīgās pārmaiņas izglītības sistēmā, ko laiku pa laikam sašūpo nestabilā ekonomiskā situācija valstī. Skolotāji šūpojas vienā laivā ar pārējiem, tomēr, lai kādi būtu laiki, sabiedrība no pedagogiem vienmēr gaidījusi un prasījusi vairāk nekā no citiem.
Par biedrību
Par biedrību «No Salacas līdz Rūjai» kaut reizi būs dzirdējis katrs. Mūspusē ar biedrības atbalstu ir tapušas daudzas labas lietas un realizētas iedzīvotāju iniciatīvas, kas tā vai citādi vērstas uz kopīgu labumu, piedevām ne īslaicīgā termiņā, bet ar skatu uz attīstību gan pašam darbīgajam atbalsta saņēmējam, gan sabiedrībai un teritorijai kopumā. Vārdu sakot, tas ir stāsts par makšķeri, jo finansējumu saņem tie projekti, kuru īstenotāji spēs ilgtermiņā uzturēt savu ieceri un izvēlēto attīstības kursu.
Valmierā, Akustikas kultūrtelpā, reiz viesojās dzejnieks un dziedātājs Valdis Atāls.
Senlietām vislabāk patīk puskrēsla un klusināti soļi. Tieši tāpēc antikvariātu bodītes parasti ir nomaļās vai vismaz neuzkrītošās vietās, kuras atrod tikai zinātāji.
Septembra pēdējā diena Rožkalnos pagāja īpaši rosīgi. Champill ciematā, kas izvietojies Rencēnu pagastā un nākamgad svinēs savas pastāvēšanas 25. gadskārtu, dodot ģimenisku mājvietu desmit cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, 30. septembris bija gluži kā svētku diena.
Visi zinām, bet ne katrs līdz galam saprotam, kāda saikne ir starp sabiedrības pilnasinīgu dzīvi un veselīgu uzņēmējdarbības vidi. Šai savstarpēji atkarīgajai mijiedarbībai ir nepieciešams arī savlaicīgs, gudrs pašvaldības atbalsts un demokrātisks regulējums. Kādu atbalstu saņem Valmieras novada uzņēmēji un cik tas ir bijis auglīgs, atbildes sniedz Kapitāla pārvaldības un uzņēmējdarbības atbalsta nodaļas darbinieki sadarbībā ar Valmieras Attīstības aģentūru.
«Šodien agri piecēlos. Paēdu pimpuļus ar čurām un buorēgu, kam piekodu sitneicas knibgali ar loju un kniplaukiem. Tad devos ganīt vuškas. Šoreiz izlēmu doties nevis uz čiksti, bet uz bausku. Atvēru durvis un ķīķēju, kurā katuka galā bices sagūlušas.
Kurš nav redzējis EDGARU ZAĶI pie satiksmes maršruta autobusa stūres vai viņa vadītajā autobusā devies ekskursijā, tas varbūt ir dzirdējis samtaino basu Valmieras Kultūras centra vīru korī «Imanta» vai Sv. Sīmaņa baznīcas vīru ansamblī.
«Ak, es muļķis! Kā mani piemānīja!» Tā ir izsaucies, domāju, savā dzīvē ikviens, un labi, ja tikai vienu vai pāris reizes un par tīrajiem niekiem. Mēdz būt, ka tie nav nieki.
14. septembrī dienas pirmajā pusē dzeja bija devusies paviesoties Valmieras skolās, pansionātos un muzejā, bet pievakarē dzejas cienītājus aicināja Valmieras integrētajā bibliotēkā uz Autoru vakaru, kur vaigā varēja redzēt dzejniekus Tamāru Skrīnu, Dainu Sirmo, Aivaru Ustupu, Agritu Grīnvaldi un Jāni Rokpelni.
Rūjienas veterināro klīniku «Birzmaļi» ir viegli atrast. Tūlīt aiz Pārupes veikala jānogriežas pa kreisi, un tur arī būs Kalna iela, kas ved tieši uz baznīcu. Klīnika ierīkota Kalna ielas 11. nama saimniecības ēkā un darbojas jau divus gadus.
Kādā iestādē gaidot nesteidzīgā rindā, gribot negribot bija jāklausās divu lauku sievu sarunā par ražas novākšanu, jo tagad rosība tīrumos un dārzos iet pilnā sparā.
Kad Valmieras sākumskolas skolotājai KRISTĪNEI ŠVALBEI jautāju, kādas rakstura īpašības viņa cilvēkos vērtē visaugstāk, Kristīne atbildēja, ka visaugstāk vērtē cilvēcību. Šī atziņa, esmu pārliecināta, ir atslēga visam – gan pedagoga darbam kopumā, gan Kristīnes dzīvē.
26. augustā no pulksten desmitiem līdz nākamās dienas četriem rītā Dikļos norisinājās gadskārtējie svētki amatierteātru kolektīviem.
Šoreiz par krieviem. Esmu pārliecināta, ka absolūti lielākais vairums katrs personīgi pazīst kādu krievu vai krieviski runājošu cilvēku savā darba kolektīvā vai dzīvo ar viņiem kaimiņos, vai kopīgi piedalās sociālās aktivitātēs, vai jebkādā citā veidā ir guvis saskares pieredzi.
Jēkabs Jostsons ir viens no nedaudzajiem, kas tikai nupat pārkāpa slieksnim, aiz kura paliks Rūjienas vidusskola.