Valmieras kinoteātris «Gaisma» ir pašu raksturīgāko pilsētas vaibstu izlasē līdztekus Sīmaņa baznīcai, Gaujai, tiltam pār to un vēl citām iezīmēm, pēc kurām ikviens pazīs un atcerēsies Valmieru, ja kaut vai tikai reizi būs cauri tai braucis.
Jo tuvāk vēlēšanas, jo vairāk no malu malām birst atgādinājums izdarīt pareizo izvēli.
SIA «Zaltes» nupat nosvinēja sava darba 30 gadu jubileju. Tāds skaitlis ir svinēšanas vērts, jo maz ir joprojām esošu uzņēmumu, kuri izšķīlās pirmajos Latvijas neatkarības gados, auga kopā ar valsti, kad ilgi un grūti formējās pavisam jauna uzņēmējdarbības vide, piedzīvoja bandītiskos deviņdesmitos, tomēr par spīti grūtībām ar sīkstu neatlaidību pa solītim attīstīja savu biznesu un spēja strādāt nemitīgu pārmaiņu apstākļos.
Arī šogad Latvijas Piensaimnieku centrālā savienība (LPCS) rīkoja piena produktu kvalitātes vērtēšanas konkursu, tajā piedalījās 12 Latvijas piena pārstrādes uzņēmumi ar 47 dažādiem produktiem.
Vasara ir nogriezta kā ar nazi. Atmiņas par pārcentīgi karstajām dienām kā lapas, jau nedaudz izkaltušas un sačervelējušās, rudens sprauž uz gladiolu garajiem zobeniem.
Ata Kronvalda balva skolotājai Renātei Bērziņai
24. augustā Rīgas pilī svinīgā ceremonijā Valsts prezidents Egils Levits pasniedza Ata Kronvalda balvu pieciem pedagogiem par ievērojamu ieguldījumu talantīgāko skolēnu apzināšanā un izglītošanā, skolēnu zinātniski pētnieciskās darbības organizēšanā un vadīšanā. Apbalvoto vidū Ata Kronvalda fonda prēmija arī Valmieras Valsts ģimnāzijas ģeogrāfijas skolotājai Renātei Bērziņai.
Dodot vietu vispārizglītojošo skolu Zinību dienai, kas ir 1. septembrī, Valmieras mūzikas skola piekāpās mazu solīti un savu skolas sākumu ar krāšņu un vispusīgu koncertu nosvinēja jau 31. augustā, savukārt mācības sāksies 2. septembrī.
Reiz ciemojos pie kāda vīra, kurš pēc izglītības ir filozofs. Pats par sevi saprotams – viņš ir grāmatu cilvēks.
Kad nesam tomātus no siltumnīcas pilnām bļodām, spaiņiem un groziem vai priecājamies, kā tie šajā vasarā lielos puķupodos itin labi izauga arī pilsētu lodžijās un balkonos, nemaz neatceramies par tomāta tālo dzimteni Dienvidameriku.
Rūjienas vidusskolas direktorei LINDAI ČĀKUREI šajā amatā sācies trešais mācību gads.
Vienīgie tēriņi, ko cilvēks nekad nenožēlojot, esot ceļojumiem iztērētā nauda. Ne vienmēr tiem jābūt milzīgiem izdevumiem, un ceļojumam ne vienmēr jābūt uz otru zemeslodes malu, lai tas būtu skaists un piedzīvojumiem bagāts.
Jūs teiksit, ka inteliģentam, pieklājīgam cilvēkam nepiedien neglīti lamāties necenzētiem vārdiem un lamas viņam nemaz nenāk pār lūpām, jo pat domās tādu vārdu nav.
Kurpnieka amats ir viens no tiem arodiem, kam augstāko izglītību dod vienīgi dzīves skola. Vajag ilgus gadus, lai iepazītu darba sīkākās nianses un, ļaujoties, lai darbs dara darītāju, kļūtu par meistaru.
Visi vecāki to zina, ka tad, ja bērns ir pārstājis savā nodabā skraidīt un klaigāt un pēkšņi telpā iestājies neparasts klusums, vari būt drošs – zinātkārais pasaules izzinātājs dara blēņas!
Kādreiz kopā ar citiem jaunajiem kolēģiem mazliet apsmaidījām sirmos žurnālistus, kuri savu tekstu bieži iesāka ar vārdiem «atceros, ka…», tas mums nešķita labs stils un domājām, ka mēs gan nekad tā nerakstīsim. Tas ienāca prātā, tiklīdz grasījos iesākt savu sakāmo tieši ar tiem vārdiem.
Jau aizmirsies, ka agrāk lauku vasaras ainavā siena gubas bija tik pierastas, ka citādi nemaz nevarēja iedomāties. Aizmirsusies pat nožēla par omulīgo gubiņu zaudēšanu, kad to vietā aizvien vairāk parādījās bezdvēseliskie siena ruļļi. Pieradām pie ruļļiem, kas kā spēles kauliņi izmētāti pa pļavām vai sarindoti laukmalē, un nav ar’ nekādas vainas!
«Noņemam visi saulesbrilles! Klusumu! Šoreiz patiešām klusumu!» Pēc šiem vārdiem Valmieras estrādē – gan uz pakāpieniem, gan krietnā attālumā no pašas estrādes – iestājās tāds klusums, ka, ja būtu pārcilvēciska dzirde, varētu klausīties, kā saules uzkarsētās estrādes ielejā lido spāres. Viss pārējais bija aizturējis elpu, līdz atskanēja kora dziedātā «Rīga dimd». Pār muguru skrēja skudriņas…
Psihiatrs ANDIS KRŪMIŅŠ ir sportiska auguma slaids vīrietis, kas izskatās daudz jaunāks par saviem 53 gadiem. «Man laba ģenētika,» smaidot saka dakteris, «manai omītei, kad bija 90, visi teica, ka izskatoties kā 70.»
Kad līst, sēņotāji par to neraizējas, bet mudīgi pa ķērienam saliek tukšos grozus un gaida brīdi, kad varēs doties mežā. Kamēr citas sēnes vēl tikai aug, gailenes, atklājot diezgan garo sēņu sezonu, jau nonākušas ēdāju šķīvjos un tirgū.
Lai nu ko, bet gailenes pazīst ikviens, pat nebūdams nekāds lielais sēņu eksperts. Gaileņu labā slava un teicamās īpašības ierindojušas to iecienītāko sēņu izlasē.