Atļaušos vēlreiz par janvārī jau zelēto tēmu. Virsrakstu atšifrējot: pa ziemas ceļiem braucot, jāliek lietā gan personīgais prāts, gan prasme, kāda nu kuram ir, gan autobraucēja gados (protams, ja tādi ir) gūtā pieredze. Pārstāvu nepopulāro viedokli, ka mazāk jāvaino ceļu uzturētāji, vairāk katram jāskatās pašam uz sevi.
Gada nogalē, kad posāmies prezidentūrai Eiropas Savienības Padomē, dzirdējām par daudziem nodomiem, ko tieši Latvija rosinās un mudinās savas galvenās teikšanas sešos mēnešos. Bija solījumi vairāk rūpēties par cilvēku nodarbinātību, stiprināt ES lomu cilvēktiesību sfērā, pabeigt procesus ekonomiskās krīzes pārvarēšanā, pievērst uzmanību digitālā potenciāla izmantošanai. Šajos mēnešos tika plānots ap 1500 dažāda līmeņa sanāksmju Briselē un Luksemburgā, kā arī aptuveni 200 Latvijā, kuras, kā tas paredzēts prezidējošās valsts galvenajos pienākumos, jāvada Latvijas valsts galvenajām amatpersonām vai valdības ministriem.
Pagājušajā nedēļā kādā žurnālā izlasīju ziņu par cēsnieku Jāni Jansonu, kas pats sev radījis profesiju un būvē sniega parkus un trases tūristu apmeklētākajos Eiropas kalnos, kā arī tepat visā Baltijā, un no sirds nopriecājos: re, kā — latvieši atkal var! Līdzīgi pozitīvie piemēri atrodami arī tepat līdzās — lūk, olimpietis Artūrs Matisons ne vien uzbūvējis BMX trasi Mežaparkā, bet radījis datorspēli, kas guvusi piekrišanu visā pasaulē, vai arī vaidavietis Renārs Veličko, kas sevi atradis mūzikā un tāpēc nav bijis vajadzības strādāt iepriekš apgūtajā viesmīlības profesijā.
Nu ir skaidrs, ka valsts galvas raudzības atstās partijām plašas iespējas slēgt dažādas vienošanās par to, kam tiks amats un ko tieši atlīdzībā dabūs viņam pietrūkstošo balsu nodrošinātāji. Tas vien, ka «spēle» notiks atbilstoši ZZS vēlmēm, nevis abu valdības partneru iecerei, vēl nenozīmē, ka arī rezultāts būs garantēti tīkams zaļzemniekiem un — jo īpaši! — viņu kandidātam.
Politiķi dzīvo savu dzīvi, bizness — savu. Tomēr kaut kāda mijiedarbība starp abām pusēm notiek. Laikam jau nenāktos apšaubīt aksiomu, ka valsts labklājības pamatā ir uzņēmējdarbības vide, taču to var nodrošināt tikai pragmatiski, ļoti skrupulozi izsvērti un, vēlams, nepolitiski valstiski lēmumi. Jā, arī ilgspēlējoši, kas Latvijai pavisam nav raksturīgi.
Izglītības kvalitātes uzlabošana un konkurētspējīgas skolotāju atalgojuma sistēmas radīšana bijušas visu līdzšinējo valdību darba kārtībā. Arī Laimdotas Straujumas vadītā Ministru kabineta sēdēs ar izglītību saistītie jautājumi tiek skarti visai bieži. Par Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) prioritātēm šajā un turpmākajos gados, kā arī par jaunā pedagogu darba samaksas modeļa aprobācijas posmiem un izstrādes gaitu stāsta IZM valsts sekretāra pienākumu izpildītāja EVIJA PAPULE:
Būtiskākā aktivitāte Valmieras pašvaldībā pašlaik saistīta ar pilsētas administratīvo robežu iespējamo maiņu. Jau janvārī sagatavots daudz tehniskās dokumentācijas, šajā aktivitātē esam iesaistījuši arī Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju, kas vērtē šo ar pilsētas attīstības plānu cieši saistīto projektu.
Latvijā nupat uzvirmoja, taču ātri norima kaislības ap pievienotās vērtības nodokļa (PVN) pazemināšanu pārtikas precēm. Neraugoties uz vēlētāju plašu atbalstu šādam lēmumam, valdībā lēma, ka nepieciešams visu atstāt, kā ir, pie tam tika izmantoti apšaubāmi argumenti.
Cik gan reižu dažkārt situācijās esam atcerējušies krievu fabulu rakstnieka Ivana Krilova jau 19. gadsimtā sacerēto stāstījumu par runci Vasjku, kurš no virtuves nekaunīgi paņēma gaļas gabalu, kas viņam nekādi nepienācās. Pavārs nu Vasjku rāja, par blēdi, par zagli saukāja, solīja bezkaunīgo runci ne tikai virtuvē, pat pagalmā vairs nelaist. Tikmēr Vasjka šajās lamās vien noklausās, pakampto gaļas gabalu pat nedomā atdot un turpina ēst...
Kā zināms, nesen Zemkopības ministrijā tikās biedrības «Zemnieku saeima» piena lopkopības eksperti, lai iepazītos ar speciālistu sniegto informāciju par pašreizējo situāciju nozarē un lai kopīgi veidotu turpmākās darbības plānu.
Zaļo un zemnieku savienība ir gatava gandrīz uz visu, lai nodrošinātos ar iespēju ievēlēt «savu» Valsts prezidentu. Protams, ja tikai tas neapdraud pašas palikšanu koalīcijā. Tāpēc tās frakcija vakar Saeimas sēdē atklāti brāļojās ar «Saskaņu» un 'No sirds Latvijai», mākslīgi radot kvoruma trūkumu un nepieļaujot sākt izskatīt Satversmes grozījumus, kas paredz ievēlēt Valsts prezidentu atklātā balsojumā.
Par 2018. gada Vispārējiem latviešu Dziesmu un deju svētkiem pagaidām zināms vien tas, ka tie aizritēs valsts simtgades noskaņās, ko dalībnieki un apmeklētāji varēs izbaudīt no sirds, jo nākamā diena ar likuma spēku noteikta par oficiālu brīvdienu, un ka Izglītības un zinātnes ministrija līdz 2018. gadam apņēmusies sakārtot Daugavas stadionu, kurā notiek Deju svētku lielkoncerti. Dīvainā kārtā Dziesmu svētki netika pieminēti arī kultūras ministres Daces Melbārdes tikšanās reizē Ministru kabinetā ar reģionālo mediju pārstāvjiem, lai gan ministres prezentācija bija veltīta tieši valsts simtgadei un ar to saistītajām norisēm. Nav gan pirmā reize, kad ministrijā uzskata, ka ar svētku kustību joprojām viss ir labākajā kārtībā, jo tā taču kopš 2008. gada — tiesa, kopā ar analogām igauņu un lietuviešu tautu tradīcijām — iekļauta UNESCO Reprezentatīvajā cilvēces nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā, tātad unikāla un līdz ar to nemirstīga.
Mana attieksme pret jauno pasi ir negatīva.
Mazmeita atveda parādīt vienu no savām mīļākajām grāmatām — Kārļa Lāča (mūzika) un Kārļa Vērdiņa (teksti) dziesmu bloknotu ar visām notīm Lāču tēta dziesmas. Krāšņi ilustrētu ar mūsdienīgām bildēm modernā iesējumā. Dziesmiņas garas un dziesmiņas īsas, talantīgajam mūziķim un komponistam Kārlim Lācim sanācis labs darbiņš, kam tautā iet palīdzējusi Rīgas brīvostas pārvalde. Arī Kārlis Vērdiņš gana pazīstams dzejdaris, bērniem rakstījis daudz. Jautājums vienīgi, vai visus no grāmatā izmantotajiem divpadsmit tekstiem vajadzēja padarīt par lipīgām bērnu dziesmiņām...
Pa Latvijas Republikas likumdevēja — Saeimas — gaiteņiem pašlaik ceļo plāns ēnu ekonomikas apkarošanai. Atbilstoši dažādām aplēsēm pēdējā — tā ekonomikas daļa, kas netiek uzskaitīta oficiālajā statistikā, — veido 25-30% visas Latvijas tautsaimniecības. Un, tā kā pastāv iespēja, ka ģeopolitiskās situācijas (t.i., attiecību sarežģīšanās ar Krieviju), kā arī eirozonas un Eiropas Savienības problēmu dēļ Latvijas ekonomiku gaida ne tās vieglākās dienas vai pat gadi, Finanšu ministrija un citas atbildīgās iestādes ir sākušas izrādīt patiesu un neviltotu interesi par ēnu ekonomiku. Tā ir iespēja papildināt valsts budžetu, kā arī, ko tur liegties, uzlabot statistiku vai vismaz nepieļaut tās lejupslīdi.
Iespējams, kāds no mūsu lasītājiem savas dzīves laikā būs pieredzējis ko līdzīgu. Stāsts ir par suņu «iemīļotāko pārtiku» — kauliem — un labajām tantēm un onkuļiem, kuri, neko ļaunu negribēdami, baro kā savus, tā svešus suņus svešās sētās.
Janvāris Latvijas pilsoņiem atnesa jaunu pašu galveno personas identifikācijas dokumentu — pasi. Šī dokumenta vēsture pasaulē salīdzinoši sena, jo pirmās pases sāka lietot jau 1672. gadā Francijā, kur karalis Ludvigs XIV aizliedza saviem pavalstniekiem izbraukt, bet ārvalstniekiem iebraukt valstī bez pasēm. Tieši šo funkciju ļoti precīzi apzīmē franču passport un itāļu passo tulkojums: solis, arī iespēja cauriet jeb šķērsot robežu. Nevar noliegt, ka pase ir arī savas valsts piederības apliecinājums, un šajā sakarā arī traģiskā krievu padomju dzejdara Vladimira Majakovska leģendārās rindas par savējo dzejolī Pase: lasiet, apskaudiet, manu dzimteni sauc... Viņa pieminēto valsti apskaust nav iemesla, taču būtība jau, prieks par savu pilsoņa pasi tāpēc nemainās.
Deputāti izsaka priekšlikumus, kādus grozījumus rakstīt Seksuālās un reproduktīvās veselības likumā, sabiedrība, kas iesaistās aktualitāšu apspriešanā internetā, ir sašūmēta līdz baltkvēlei. Vienā katlā tiek vārīta vairs ne tikai putra kopā ar kāpostiem.
Apzinos, ka dažam manis turpmāk izteiktais viedoklis izraisīs skeptisku smaidiņu — nu ko gan viņa tur runā no savas «čības». Taču neesmu arī nekāda nevainīga jaunava, kas nosarkst, vien izdzirdot vārdu sekss, un ģimenes dzīvē viss noticis, kā tam jānotiek, kā gan citādi tiktu pie bērniem. Tomēr uzdrošinos atzīties, ka aizvadītās piektdienas vakarā, netīšām uzslēdzot skandalozā kailfoto meistara Aleksandra Sokolova vadīto TV6 raidījumu «Sokolovs par seksu», biju patiesi, diemžēl nepatīkami pārsteigta par tajā redzētajām, manuprāt, perversajām ainām. Aprunājos ar gados jaunākiem cilvēkiem un pārliecinājos, ka arī viņiem šādi sižeti izraisījuši visai nepatīkamas emocijas.
Otrdienas valdības sēdē pieņemtais lēmums atteikties no valsts dalības Vispasaules izstādē izraisīja dažu izpildvaras pārstāvju un, protams, budžeta naudu jau tērēt sākušo reklāmistu pārsteidzošu klaju «morālo striptīzu»: kurš te iedrošinās mums liegt kārtējo reizi eleganti šķērdēties?