Ieva Alpa-Eizenberga

Vasaras sākumā, domājot par lopbarības gatavošanu, uztraukumiem pamata vēl nebija, jo lielākajā daļā lauku zāle auga lekna, taču pašlaik, kad nu esam vairāku mēnešu garumā pārlaiduši nepieredzēti sausus un karstus laika apstākļus, situācija ir krietni mainījusies. Lopu ziemas ēdienkartē ieilgušais sausums ir izdarījis tik tiešām nepatīkamas korekcijas. No reģiona lauksaimniekiem dzirdu, ka arī pēdējā laikā atnākušie, ilgi gaidītie lieti bēdīgo ainu ne visur mainījuši par labu lopbarībai. Tā ap Valmieru, Cēsīm un Rūjienu pašlaik lietus esot devis zemei kaut nedaudz tik vajadzīgā mitruma, bet, piemēram, visai plašā teritorijā ap Salacgrīvu tā joprojām nav. Sakaltusī zeme nespēj vien padzerties, tādēļ šajā reģionā daudziem joprojām sausuma dēļ ir problēmas ziemāju sējā.

Ja par jūliju parasti mēdzām teikt: vasaras pilnbrieds, tad šoreiz ieilgušā sausuma un karstuma dēļ nekas cits neatliek, kā skumji konstatēt, ka šis jūlijs ir vasaras nozieds vai pat nokaltnieks. Vissāpīgāk to izjūtam mēs — Latvijas lauksaimnieki. Ņem, kuru lauksaimniecības nozari gribi, visās sausuma dēļ ir neatgriezeniskas sekas un problēmas.

Kā zināms, 9. martā notiks biedrības «Zemnieku saeima» gadskārtējais kongress. Uz to es kā Zemnieku saeimas valdes locekle, Vidzemes piensaimnieku pārstāve un zemnieku saimniecības saimniece gatavojos ar divējādām izjūtām: gan ar lielu pacēlumu un prieku, gan arī ar pamatotām bažām.

Nedēļas nogalē, 7. janvārī, Jelgavas pilī notiks biedrības «Zemnieku saeima» organizētā tradicionālā lauksaimnieku saimnieciskā gada noslēguma balle. Aizgājušais gads, kā zināms, lauksaimniecībā bija grūts, vairākiem izturības pārbaudījumiem pilns. Arvien vēl ieilga Krievijas embargo un globālā piena tirgus izraisītā piena iepirkuma cenas lejupslīde. Ne vienam vien pamatotus uztraukumus sagādāja arī pērnās vasaras ieilgušo lietavu sekas. Rezultātā jaunās ražas novākšana bija apgrūtinoša un daudziem tā diemžēl nedeva gaidītos ieņēmumus. Latvija ir maza, bet tās klimatiskie apstākļi tomēr var būt pat krasi atšķirīgi. Tā, piemēram, pie mums Salacgrīvas pusē kopumā tik daudz nelija kā citviet, tādēļ arī ar graudkopību un pie tam vēl ar pērnā gada graudu iepirkuma cenām mums nebija tik traģiski kā citiem, spējām ar graudkopību pat pabalstīt savas saimniecības pienkopību. Taču ne visiem, ne visur tā bija.

Vēl viena ziema ar embargo negatīvo ietekmi uz piena lopkopību ir aizvadīta. Klāt pavasaris un diemžēl arī tam raksturīgās problēmas. Arī Vidzemē ir sākusies sēja. Un tas nozīmē, ka daudzviet lauksaimnieki pašlaik ir spiesti sargāt savus sējumus. Tā nu arī es pašlaik, saņemdama «Liesmas» telefona zvanu, stāvu liela lauka malā un ar bažīgu skatu pavadu kārtējo gājputnu kāsi. Lielākā daļa cilvēku gājputnu atgriešanos sagaida ar prieku, bet Latvijas graudaudzētājiem tie pēdējos gados sagādā arvien vairāk uztraukumu un arī zaudējumu, jo gājputni posta gan zālājus, gan arī labības laukus. Es pašlaik varu atviegloti uzelpot, jo šis kārtējais prāvais zosu bars neizvēlējās nolaisties mūsu laukos, bet to izdarīja kaimiņa teritorijā. Šopavasar no saviem ziemājiem jau vismaz trīs reizes ir nācies dzenāt ēdelīgo putnu barus prom. Nekur tālu jau tie nelaižas — riņķo no viena kaimiņa laukiem uz citiem. Tik lieli un tik nekaunīgi putnu bari nekad agrāk nav bijuši. Kur lauks ir mitrāks, tur parasti ir 100% sējumu postījumi, faktiski viss darbs pa nullēm, jo zosīm mitrumā patīk arī gulšņāt, tādēļ tādi lauki paliek pilnībā izārdīti. Tur, kur sausāks, zosis ziemājiem noēd visu zaļo masu, tādēļ tādiem sējumiem parasti ir 50 — 60 % ražas zudumi.

Tuvojas Ziemassvētki un gadu mija, kad parasti ar vērtējošu atpakaļskatu paraugāmies gada laikā padarītajā un ar cerībām iezīmējam rītdienas vīziju. Manuprāt, Latvijas piena lopkopjiem cerība pašlaik ir ļoti vajadzīga, jo kopumā piena tirgū pašlaik nekas dižs neizskatās.

Daudzi, mani satiekot, vaicā, vai, ziemai un lopu ziemošanas periodam nākot, ir kaut nedaudz uzlabojusies situācija piena lopkopībā, kurā jau vairāk nekā gadu ES sankciju pret Krieviju un Krievijas atbildes —  pārtikas embargo dēļ lopkopjiem nākas strādāt smagas krīzes apstākļos.

Latvijas sabiedrību ir satraukusi ziņa par to, ka viens no jaunā piena pārstrādes uzņēmuma «Latvijas piens» dibinātājiem un īpašniekiem lauksaimnieku kooperatīvs «Trikāta KS» gatavojas pārdot savas kapitāldaļas šajā ražotnē. Pērn no «Latvijas piena» jau izstājās arī tā dibinātājs un īpašnieks lauksaimnieku kooperatīvs «Piena partneri».

Augustā būs pagājis gads, kopš Baltijas valstu reģiona un Somijas piena nozare izjūt Krievijas embargo negatīvo ietekmi. Visu šo laiku Latvijas piensaimnieki ir spiesti turpināt piena ražošanu zem pašizmaksas. Ražošanas izmaksas ir krietni augstākas par piena iepirkuma cenu.

Lai arī visapkārt bagātīgi zied pienenes, zāle zaļa, piena kvotu pārpildes iespējamie sodi pagājuši garām un ziņu virsraksti vēsta, ka Ķīnas tirgus jau ir atvērts Latvijas piena produktiem, tomēr pienkopības saimniecībās joprojām jau kopš pērnā gada augusta turpinās izmisums ar vienu secinājumu: šī piena krīze ir ievērojami smagāka nekā iepriekšējā. Kad man vaicā: «Vai piensaimniekiem saimniekošana pašlaik ir kaut par kripatu vieglāka?» — atbildu: nē!

Kā zināms, nesen Zemkopības ministrijā tikās biedrības «Zemnieku saeima» piena lopkopības eksperti, lai iepazītos ar speciālistu sniegto informāciju par pašreizējo situāciju nozarē un lai kopīgi veidotu turpmākās darbības plānu.

Latvijā piena lopkopībā Krievijas pārtikas embargo dēļ nu jau sesto mēnesi turpinās ļoti smaga piena krīze, kurā katra jauna darba diena, strādājot zem pašizmaksas, saimniecībām rada neatgriezeniskus zaudējumus. Tās nedaudzās kompensācijas lauksaimniekiem par to, cik nu bija, tik arī ir, diemžēl vairāk nebūšot, arī Zemkopības ministrijā apgalvo, ka ne uz kādu atbalstu vairāk cerēt nevaram. Nu sadalīs vēl tos ES papildus piešķirtos 7,7 miljonus, kas faktiski piena lopkopības neapskaužamajā situācijā būs kā piliens jūrā un diemžēl kopumā nozares sarežģīto problēmu tā arī neatrisinās.

Lai pievērstu Eiropas Komisijas un Eiropas Parlamenta deputātu uzmanību kritiskajai situācijai piena lopkopības nozarē, kuru izraisīja Krievijas noteiktais pārtikas embargo, kā zināms, 3. un 4. decembrī Briselē ieradās Baltijas valstu un Somijas lauksaimnieku nevalstisko organizāciju pārstāvji. Arī man Briselē, tā teikt, klātienē bija uzticēts pārstāvēt Latvijas piensaimnieku intereses kopā ar LLKA valdes locekli, LPKS «Trikāta KS» valdes priekšsēdētāju Uldi Krievāru, biedrības «Zemnieku saeima» priekšsēdētāja vietnieci Mairu Dzelzkalēju un Latvijas Zemnieku federācijas lauku attīstības eksperti Agnesi Hauku.