Viedokļi

Premjerpartija cenšas uzjundīt medijos ažiotāžu ap sava «lācīša/lāčplēša» topošo amatu Eiropas Savienības valdībā, it kā tiešām runa būtu par kaut ko līdzvērtīgu olimpiskajai zelta medaļai vai «Oskara» kinobalvai.

Tai publikas daļai, kas ar teju izmisīgām cerībām jau labu laiku seko līdzi Latvijas ekspremjera Valda Dombrovska gluži vai amerikāņu kalniņiem līdzīgajām svārstībām ceļā uz Briseles varas vertikāli, vakardien ap pusdienlaiku beidzās gaidīšanas svētki. Tika oficiāli paziņots, ka mūsu valsts veiksmes stāsta īstenotājs ieguvis Eiropas Komisijas viceprezidenta amatu ar atbildību par eiro un sociālo dialogu.

Katrs, kam bijusi darīšana ar metināšanu vai kas tikai tās tuvumā stāvējis, labi zina, kas pēcāk notiek ar neuzmanīgu cilvēku spožās gaismas ietekmē. Ja acīs nonāk tā saucamie zaķīši, līdz ar tiem klāt ir arī apsārtums un neciešamas sāpes.

Viena no tēmām, kuru ar lielu entuziasmu mēdz piesaukt pretendenti uz nākamās Saeimas deputātu posteņiem, ir atbalsts vietējiem ražotājiem. Atsevišķu kandidātu ierosinājumi šajā virzienā vispār robežojas ar nezinātnisko fantastiku, kas gan nav nekas jauns. Vienlaikus nav šaubu, ka jautājums par atbalstu vietējiem ražotājiem, piemēram, valsts un pašvaldību iepirkumos, ir vairāk nekā aktuāls, jo Latvijas šā brīža likumdošana tām iestādēm un organizācijām, kuras tiešām vēlas izmantot vietējā kartupeļu audzētāja un galdnieka pakalpojumus, rada vairāk problēmu nekā priekšrocību.

Kad izaugsi liela, tu būsi māksliniece? Ne gluži māksliniece, es būšu advokāte, sacīja kāda maza meitene. Kas būsi tu? Es būšu laba restorāna pavārs. Nevis parasts pavārs, bet pats labākais.  Kāpēc? Būs vairāk naudas, tad varēsim aizbraukt uz Losandželosu un spēlēt kazino.

Interesanti, vai Saeimas vēlēšanu rezultātus ietekmēs KNAB pretenzijas pret Latvijas valdības partijām? Pārmetumi piešķirto valsts budžeta līdzekļu nepareizā izmantošanā liek mums šaubīties, cik grāmatvedības lietās kompetentas tās spēj būt patiesībā.

Kā ainas no nereālas filmas šķiet nesen televīzijas sižets par 1. septembri Kijevā. Tajā mazam zēnam jautāja, par ko viņš grib izmācīties. Atbilde bija skarba: «Par gudru virsnieku, lai reiz patriektu krievus no Ukrainas.»  Pieļauju, ja līdzīgu  jautājumu uzdotu kādam zēnam Austrumukrainā, viņš savukārt atbildētu, ka grib izaugt par karavīru, kas reiz sakaus ukraiņus.

Nu gluži kā agrāk populārajā Jura Kulakova dziesmā — tā par savu sadzīvi Valmierā, Diakonāta ielā 3, saka kāds no šī skaisti renovētā nama īpašniekiem, uzsverot, ka arī viņu dzīves vietā diemžēl nākoties visai skarbi saskarties ar pēdējo gadu problēmu — daudzdzīvokļu namu īpašnieku un īrnieku attiecībām.

Viena no pēdējo dienu aktuālākajām tēmām pasaulē un arī Latvijā ir Krievijas bruņoto spēku neoficiāls iebrukums Ukrainas teritorijā, lai sniegtu palīdzību tās austrumu prokrieviskajiem separātistiem, kuri, pateicoties šai palīdzībai, gūst ievērojamus militāros panākumus. Paralēli runām par jaunām sankcijām pret Krieviju un diplomātiskas izejas no Ukrainas krīzes meklējumiem aizvien skaļākas kļūst to analītiķu un ekspertu balsis, kuri apgalvo — Kijevas un Rietumu neveiksmes šajā frontē saistītas ar nepareizu situācijas Krievijā novērtējumu.

Septembrī, nu jau mazbērnus uz skolu vadot, man atmiņā gadiem cauri skan sentimentāla, mūsdienām nemoderna, reti kur un kad vairs dziedāta dziesma: «Dar' man, tēvis, pastaliņas». Vārdu autors tai nav zināms, tādēļ  daudzos krājumos tā pieteikta par tautasdziesmu. Pirms gadiem šī dziesma bija  diezgan populāra.

Eiropā bailes no kara sēž dziļā zemapziņā kā nevēlams pagātnes arhetips. Otrā pasaules kara krāsmatu smārds vēl kairina nāsis. Eiropā savelk sašutuma grimasi vai pārvelk segu pār galvu, kad CNN raida ziņas no Irākas, Sīrijas vai Afganistānas. Tas nav pie mums, pie mums tā nekad nenotiks. Kāds karš, kad jāmaksā hipotēka, jāskuj mauriņš, jāslimo par realitātes šova zvaigznēm vai jāuzlādē i-pods! NATO vairodziņš virs galvas, policijas telefons ārkārtas zvaniem, signalizācijas uz logiem un dubultā atslēga durvīs. Droši.

Nule kā Valmierā stājušies spēkā jauni saistošie noteikumi, kas nosaka nodevas iekasēšanas kārtību par suņu turēšanu pilsētas teritorijā. Tātad, ja jums ir četrkājainais draugs, turpmāk viņš jums izmaksās 12 eiro gadā. Divi suņi — 24 eiro, trīs — 36 eiro utt.

Vietējo preču patēriņa veicināšanas kampaņa, visticamāk, nespēs būtiski mazināt pārtikas ražotāju problēmas, ko rada Krievijas noteiktais embargo. Taču Latvijas sabiedrībai tā ir vērtīga iespēja uzveikt sava bezspēka apziņu, tagad noraugoties, kā Kremlis turpina padziļināt konfliktu ar Eiropu un Rietumiem, neizbēgami izraisot jaunu savstarpējo sankciju vilni.

Likteņa ironija: laikā, kad Eiropas Savienības un Krievijas domstarpību dēļ abu pušu pieņemtās sankcijas un bargie embargo dod triecienu pēc trieciena Latvijas eksporta tirgum un valdība, lai atbalstītu vietējos ražotājus,  iedzīvotājus aicina izvēlēties Latvijas preci, uzņēmumus Laima, Staburadze, Staburadzes konditoreja un Gutta savā īpašumā iegādāties izvēlējusies Norvēģijas kompānija Orkla, kurai jau 10 gadus pieder konservu ražošanas uzņēmums Spilva un uzkodu ražotne Latfood, ko tautā pazīst pēc iedzīvotāju iecienītajiem Ādažu čipsiem.

Savulaik šo rindu autoram bija studiju biedrs no Kurzemes puses, kura aizraušanās ilgus gadus bija tolaik populārais kultūrisms, jeb vienkāršoti – muskuļu audzēšana harmoniskas miesas un gara uzturēšanai. Puisis ar labiem panākumiem pat piedalījās diezgan augsta līmeņa sacensībās, lai gan šis sports viņam bija tikai vaļasprieks. Jau studiju laikā viņš atvēra savu nelielu uzņēmumu kādu tur pakalpojumu sniegšanai un, cik zināms, ar panākumiem to vada joprojām, cita starpā būdams inteliģents un labestīgs cilvēks, jo miesas gabarītiem ar šīm īpašībām nav nekādas saistības.

Politika ir koncentrēta ekonomika, tāda biznesa esence. Politiskās laivas šūpošana daudziem biznesa cilvēkiem nozīmē grūtības, zaudējumus vai pat bankrotu. Dažiem uzņēmējiem politiskās pārmaiņas ir jaunu iespēju laiks un fantastiskas peļņas gūšanas brīdis.

Krievijas noteiktā embargo virknei pārtikas preču, kā arī pārtikas augsto cenu dēļ, pat salīdzinot ar tā dēvētajām bagātajām Eiropas Savienības (ES) valstīm, pēdējā laikā uzreiz vairāki politiskie spēki ir sākuši aktīvi atbalstīt ideju par samazinātu pievienotās vērtības nodokli (PVN) parasti piecu procentu apmērā pārtikas precēm vai vismaz daļai pārtikas preču, it īpaši ņemot vērā, ka šāds nodoklis ir spēkā lielākajā daļā ES valstu. Tajā pašā laikā ar nožēlu jāatzīst, ka šī šķietami vienkāršā un efektīvā iecere Latvijas apstākļos neko vairāk kā papildu problēmas nav spējīga radīt.

Korporācijas «GazEnergoStroi» iesniegtais projekts bijušā Valmieras gaļas kombināta teritorijas attīstībai neguva atbalstu Latvijas investīciju un attīstības aģentūrā, ES fondu programmā «Atbalsts ieguldījumiem ražošanas telpu izveidei vai rekonstrukcijai». Investors bija plānojis ieguldīt ievērojamus savus finanšu līdzekļus, kā arī gūt LIAA atbalstu projektam aptuveni 1,4 miljonu eiro apmērā.

Ja var ticēt reklāmām tālruņu grāmatās un ziņu portālos, Valmierā pašlaik ir tikai pāris nelielu uzņēmumu, kuru darbnīcās uz vietas pieejami atslēdznieku pakalpojumi, taču, ja kāds pēkšņi paliek ar saniķojušos atslēgu rokās pie aizslēgtām durvīm to vienā vai otrā pusē, tad gan tehniskā palīdzība ir pieejama tikai vienā no Valmieras uzņēmumiem, kura īpašnieki paralēli atslēgu darbnīcas pakalpojumiem reklamē arī cauru diennakti pieejamu SOS servisu. Apsveicama un visnotaļ noderīga lieta! Līdz brīdim, kad tu kā muļķis SOS saucienā paliec nesaklausīts.

Sakārtojot lielākus un mazākus Valmieras stūrīšus, bija cerība vienlaikus «noķert divus zaķus» — padarīt tos skaistākus un ne tik omulīgus grādīgo dzērienu mīļotājiem.