Viedokļi

Nupat Latviju atkal skāris kāds likteņa pirksts. Savā ziņā to pat varētu nosaukt par kāda skeleta iegrabēšanos Satiksmes ministrijas galvenā kabineta skapī. Lietuviešiem par prieku Eiropas tiesa atļāvusi arestēt lidostas Rīga un mūsu valstij piederošās lidsabiedrības airBaltic īpašumus. Tieši to jau kopš 2008. gada vēlējusies un attiecīgi lēmusi Lietuvas tiesa, aizstāvot nu jau bankrotējušo leišu aviosabiedrību flyLAL. Kaimiņi no sākta gala apgalvo, ka viņu gaisa biznesam kloķi ielikuši tieši latvieši, savas galvaspilsētas gaisa ostā nepieklājīgi lielas atlaides piemērojot  pašmāju kompānijai airBaltic.

Mēdz teikt, ka svešas sarunas noklausīties nav labi, tomēr gadās atsevišķas situācijas, kad šādu sarunu nenoklausīšanās iespējama, vienīgi aizbāžot ausis. Arī turpmākais dialogs ir noklausīts veikalā, un ja nu kāda no dialoga dalībniecēm atpazīst sevi, lūgums neļaunoties – šo rindu autoram nebija pie rokas nevienas apkārtējo skaņu pasauli bloķējošas mūzikas atskaņošanas ierīces, un ja arī būtu, tad domājams, ka viņš kavētos to izmantot.

Vakar kļuva zināms, ka viena no joprojām galvenās varas partijas «Vienotība» līderēm, faktiski nu jau bijusī parlamenta spīkere Solvita Āboltiņa arī jaunajā Saeimas sasaukumā tomēr turpinās atrasties varas gaiteņu pašā epicentrā. Atsaucoties uz kādu noslēpumainu darbu ārzemēs, no mandāta atteicās gados jaunais Saeimas deputāts Jānis Junkurs.

Laikam tomēr esam aitas — apcirptas aitas rudens drēgnumā. Vismaz arvien vairāk tā varam sākt justies. Kā gan citādi noformulēt sajūtas pēc tā, kad 4. oktobrī, apzinīgu jūtu pret dzimto valsti vadīti, devāmies izpildīt savu pilsoņa pienākumu — atdot balsi par kādu no politiskajām partijām cerībā uz taisnīgu un godīgu šīs partijas pārstāvniecību Saeimā. Vilkām krustiņus un svītrojām, domājot, ka šie tintes vilkumi atbalsosies godīgas spēles principā.

Kāda valmieriete, visnotaļ slavējot dažādām precēm bagāto gadskārtējo Simjūda gadatirgu, tomēr aicināja uz šo kupli apmeklēto pasākumu palūkoties, tā teikt, no ķēķa jeb, precīzāk, tualetes puses. Viņas ģimene tieši tirgus laikā uzņēmusi viesus no Anglijas.

Kamēr vēl nav skaidrības, vai 4. novembrī, 12. Saeimas deputātu pirmajā kopānākšanas dienā, mums būs jauna valdība, jau 1. novembrī darbu sāk jauna ES valdība — Žana Kloda Junkera vadītā Eiropas Komisija. Esmu gan dzirdējis viedokļus, ka Latvijas vienkāršo iedzīvotāju (dīvains iedalījums) maz interesē, ko lemj Strasbūrā vai Briselē. Taču šī varas maiņa ir pietiekami nozīmīga, lai mēģinātu saprast, vai no tās var iegūt arī vienkāršais.

Viens no jautājumiem, kas pēdējās dienās saviļņojis ja ne gluži visu sabiedrību, tad vismaz to cilvēku daļu, kura seko līdzi politiskajiem procesiem, ir jautājums par nepieciešamību celt (vai necelt) ministru algas. Ierosmes atbalstītāju motivācija ir gana cēla — krīzes laikā atalgojums pazemināts tiks ļoti, ka trūkst nozaru profesionāļu, kuri būtu gatavi strādāt par tik nožēlojamiem grašiem. Ierosmes kritiķi tikmēr norāda, ka pie varas esošās partijas profesionāļus no ministru krēsliem tur šāviena attālumā, bet amatus savā starpā sadala plaša profila politiskie speciālisti, kuri pat esošo algu saņem tikai tādēļ, ka ir labākie starp sliktākajiem.

Otro nedēļu sestdienas rītos TV3 telekanāls piedāvā noskatīties raidījumu «Suns meklē mājas». Tā sižeta īss atstāsts: ģimene, kurā aug pamatskolas vecuma bērni, no patversmes uz testēšanas periodu — vienu dienu — uz mājām paņem vairākus suņus, vēro un vērtē, līdz noslēgumā tiek izvēlēts viens no viņiem, kamēr pārējie nonāk atpakaļ patversmē.

Pilnīgi noteikti ir viens atslēgas vārds, ar kuru Latvija atšķiras savās domās un, galvenais, darbos starp visām trim Baltijas valstīm — neizlēmība, arī visdažādākās šī vārda variācijas. Starp citu, tā raksturīga mūsu valstij ne tikai kapitālisma apstākļos, arī attīstītajā sociālismā mūsu ziemeļu un dienvidu kaimiņi pamanījās daudzas lietas izdarīt, nevis tikai par tām parunāt. Diemžēl nekas daudz nav mainījies arī pašlaik. Veidojot jauno valdību, par vadmotīvu Latvijas attīstībai atkal tiek piesaukts mistiskais un bez skaidrojošās vārdnīcas vienkāršam mirstīgajam brīžiem netveramais Nacionālās attīstības plāns (NAP), kuru nupat Dombura studijā, komentējot Latvijas darba devēju konfederācijas pirmās dāmas Līgas Meņģelsones jūsmīgi nolasīto NAP citātu, režisors Viesturs Kairišs skarbi atļāvās salīdzināt ar Jehovas liecinieku solījumu bukletu...

Šodien visas dienas garumā Rīgā Gaismas pilī notiek Eiropas amatniecības konference «Amatu prasmes ilgtspējīgas ekonomikas veidošanai», kuras dalībnieki meklēs atbildi arī uz jautājumu: vai tiešām amatniecība Latvijā sāk izzust?

Nenoplokošas kaislības un strīdiņi 12. Saeimas vēlēšanu rezultātu sakarā atkal liek atcerēties romiešu gudrību, ka labāk ir būt ciematā pirmajām nekā Romā otrajam. Tā  jau pēc vairākām iepriekšējām Saeimas vēlēšanām bija attiecināma arī uz Valmieras iepriekšējiem mēriem un citiem mūspuses cilvēkiem. Te viņi bija par goda vīriem uzskatīti, bet Rīgā, par deputātiem vai ministriem kļuvuši, drīz vien tika pataisīti par gandrīz lielāko aplamību darītājiem — peļamiem, pat peramiem zēniem.

Valdības veidošana jau šķiet pabeigta — palikuši daži nesadalīti portfeļi vai tiem vēl meklē nēsātāju. Valsts prezidents priekšlaikus izrāda labvēlību līdzšinējai premjerei un apmierinātību, ka kopumā jaunā valdība būs tā pati vecā. Kāpēc gan tāda steiga?

Apturiet pasauli, es gribu izkāpt tūlīt. Es netieku līdzi, lai kā gribētu. Man nav vietas pirmās klases vagonā. Kur nu! Man nav vietas pasaules ātrvilcienā vispār.

Reģionu apvienības panākumi 12. Saeimas vēlēšanās pārsteidza ne vien mani, bet pat pieredzes bagātus politikas ekspertus, kas gan jau paspējuši atrast skaidrojumu — pie RA popularitātes vainojama esot ne tikai partijas līdera Mārtiņa Bondara staltā iznešanās un taisnā valoda, bet arī aktiera Artura (Artusa) Kaimiņa skandalozi atmaskojošās intervijas Kaspara Upaciera, tautā vairāk pazīstama kā Ufo, privātajā radiostacijā.

Veicot līdz šim vērienīgāko vides pieejamības apsekošanu Latvijā un pārbaudot vairāk nekā 22 tūkstošus dažāda veida objektu, Invalīdu un viņu draugu apvienība Apeirons un biedrība Babyroom par pieejamiem un daļēji pieejamiem atzinuši vien  20. daļu.

Paradoksālā kārtā sabiedrības uzmanība pēc nule aizvadītajām Saeimas vēlēšanām ir pievērsta nevis jaunas valdības veidošanai, bet gan balsu pirkšanas skandālam Latgalē par labu vienam no «Vienotības» līderiem Dzintaram Zaķim. Par sajūsmu politiskajiem konkurentiem, Zaķa atbalstītājus nostučīja paša partijas biedrs Juris Vidiņš, kuram Zaķa krišanas gadījumā paveras ceļš uz iekļūšanu Saeimā, un šādas dāvanas oponenti nevar atstāt neizmantotas.

Krietns saimnieks, kad tā ganāmpulks ielavījies kaimiņa ganībās, steidz to ātri atdzīt atpakaļ. Negodīgāks ļaus, lai lopiņi pie kaimiņa vispirms   pabarojas, jo skandāls būs tik un tā. Daudz sarežģītāk ir, kad izspieto  medu visčaklāk vākušās bišu saimes: sazini nu, uz kura kaimiņa stropiem tās aizspietojušas un kā atpakaļ dabūt.

Tas ir tik dzirdēti: tu esi atbildīgs par to, kuru pieradināji. Šo teicienu zinām, bet kā to izprotam un kā pildām? Daudziem tā ir pašsaprotama patiesība, kā nerakstīts bauslis, bet ir starp mums ļaudis, kuriem sirds nav īstajā vietā.

Sabiedriskās domas pētnieku piesauktās pilsoņu noskaņojuma svārstības šajās vēlēšanās — riebumam pret varas uzvedību mijoties ar bailēm no iespējamas valsts nestabilitātes — pārveido «Vienotību». No augstprātīgās varas partijas palikusi tikai trausla čaula, kas tagad aizpildās ar vēl īsti nenojaušamu saturu.

Aizvakar LTV1 vakara programmā atkal bija interesanta divkauja. To vadīja Inga Spriņģe, kura izskatījās atkopusies pēc šajā pašā studijā pirms pāris nedēļām piedzīvotā tehniskā nokauta. To pavisam negaidīti viņai, nenoliedzami mūsu TV žurnālistikas prīmai, sagādāja vienkāršs puisis no suņu būdas, aktieris un nu jau 12. Saeimas deputāts  Artuss Kaimiņš.