Vēlreiz Akmeņkalnu karaļvalstī
Bērnībā tur nebija viegli nokļūt. Lībiešu upītes gravas krasti bija stāvi un slideni. Tiltiņš dažreiz bija pārplūdis, labi, ka skolotājs Jānis pikpaunā pārnesa pāri. Tālāk varēja doties caur mežu vai pa taciņu gar Aijas tantes māju. Vēl brītiņš, un tur jau caur bērziem vīdēja gaišā māja un lielais uzraksts «Akmeņkalni» pie darbnīcas. Protams, ka suns Rokijs visus sagaidīja un pavadīja, dažreiz pat līdz dzelzceļa tiltam.