25. Februāris, 2018
Vārda dienu svin: Alma, Annemarija

Vēlreiz Akmeņkalnu karaļvalstī

Reģistrēties, lai varētu balsot
 

Bērnībā tur nebija viegli nokļūt. Lībiešu upītes gravas krasti bija stāvi un slideni. Tiltiņš dažreiz bija pārplūdis, labi, ka skolotājs Jānis pikpaunā pārnesa pāri. Tālāk varēja doties caur mežu vai pa taciņu gar Aijas tantes māju. Vēl brītiņš, un tur jau caur bērziem vīdēja gaišā māja un lielais uzraksts «Akmeņkalni» pie darbnīcas. Protams, ka suns Rokijs visus sagaidīja un pavadīja, dažreiz pat līdz dzelzceļa tiltam.

TIKŠANĀS. Atkal «Akmeņkalnos». Lailas Stradas foto
TIKŠANĀS. Atkal «Akmeņkalnos». Lailas Stradas foto

Mācības paliek mācības, starpbrīžus nevarēja sagaidīt, jo tad varēja spēlēties pa mežu, šūpoties lielajās šūpolēs, vērot dīķī tritonus un vardes. Dīķim bija svarīga loma brīvā laika pavadīšanā, neskatoties uz to, vai tas bija pilns ar ūdeni, sasalis vai gluži izžuvis.

Visi ļoti gaidīja praksi mācību gada noslēgumā jūnijā. Plenērs, dzīvošana teltīs, ēdienreizes darbnīcā ar tradicionālo galda pateicības dziesmiņu, ar kalna svētku ugunskuru. Prakse parasti noslēdzās ar teātra spēlēšanu, konkursiem vai lielo modes skati. Paši bija scenāristi, režisori, kostīmu mākslinieki, dekoratori un frizieri. Skatītāji bija vecāki, vecvecāki, brāļi, māsas un citi tuvinieki.

Tie bija spilgti un atmiņā paliekoši notikumi, šī vieta ieguvusi mītisku, teiksmainu un saulainu nozīmi.

Par ko ir šīs laimīgo atmiņu rindas?

Viņsestdien pie Lībiešu pilskalna estrādes pulcējās novadnieki, mazsalacieši, mākslas skolas absolventi, skolotāji, lai svinētu savas skolas 25 gadu jubileju un izstaigātu bērnības takas.

No tikšanās vietas Lībiešu pilskalna estrādē salidojuma dalībnieki devās uz darbnīcām «Akmeņkalnos», kur mākslinieku Birutas un Jāņa Jansonu vadībā 12 gadus norisinājās mākslas skolas nodarbības, 22 gadus notika plenēri un citas aktivitātes skolēniem. Pēc kopīgas zupas pie ugunskura bijušās telšu pilsētiņas laukumā (paldies «Akmeņkalnu» tagadējiem saimniekiem) un dalīšanās atmiņu stāstos absolventi devās uz Mazsalacas novada Kultūras centru, kur retrospektīvā izstādē aplūkoja savus mākslas skolas darbus, fotogrāfijas un priecājās par paveikto.

Absolventi stāsta

Laura Bokmane: «Mani kursabiedri bija Kārlis, Aiga, Ēriks, Didzis un Ance. Spilgtākā atmiņa no skolas — ēst gatavošana pie skolotājiem Jansoniem mājās. Atceros nedarbu, kā mēs reiz izslēdzām skolotāju Jāni no darbnīcas — aiztaisījām ar krampīti durvis un ieslēdzāmies iekšā. Taču viņš ierāpās pa otru pusi un iznāca caur bēniņiem. Vēl atminos, ka ļoti bieži, ejot uz mākslas skolu pa taciņu, aiz muguras dzinās zosis.

Skolotājs Jānis mums iemācīja, ka uz lietām ir nevis jāskatās, bet tās ir jāredz. Skatīties no visām pusēm un redzēt nianses, krāsas un lietas. Es gribētu pateikt paldies visiem skolotājiem, tajos astoņos gados mākslas skolā pavadīju daudz sava laika. Man joprojām nepatīk zīmēt kluso dabu, bet par visu pārējo paldies!»

Signe un Emīls no 2006./2007. gada izlaiduma: «Mēs piedzīvojām visas vietas, kur skola atradās. Piedalījāmies praksēs, palikām pa nakti teltīs. Mūsu nedarbs — reiz visi kopā gājām uz skolu, taču pa ceļam izdomājām, ka tomēr neiesim, bet izrādījās, ka Emīls jau bija aizgājis pirmais. Tad Krišs zvanīja uz mākslas skolas telefonu, pārveidoja balsi un teica, lai pasauc Emīlu. Smieklīgi, ka mēs tik bieži negribējām iet uz skolu, bet, kad absolvējām, tad radās tāda tukšuma sajūta un gribējās atpakaļ. Lai skolai turpmāk daudz skolēnu, uzvaras konkursos, un lai bērni nepieaug tik ātri, bet iet uz skolu un kaut ko rada!»

Datums, kurā numurā raksts publicēts avīzē:
13. Februāris, 2018

Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv.

Pievienot jaunu komentāru

"Liesma" sociālajos tīklos

twitterfacebookfacebook

eLiesma jautā

Vai jūsuprāt Rimšēvičam jāatkāpjas?:

Ziņu arhīvs

 
 
P O T C P S S
 
 
 
1
 
2
 
3
 
4
 
5
 
6
 
7
 
8
 
9
 
10
 
11
 
12
 
13
 
14
 
15
 
16
 
17
 
18
 
19
 
20
 
21
 
22
 
23
 
24
 
25
 
26
 
27
 
28
 
 
 
 
 

Partneri