Latvijas 40. valdība ir ne tikai noturējusies apaļu gadu, bet arī to raiti nostrādājusi. Pārliecinājies, ka viņam zem kājām ir kaut cik stabils pamats, Ministru prezidents mums sola/draud ķerties klāt nodokļu sakārtošanai. Varbūt kādu beidzot arī samazinās?
Godīgi teikšu – ja varētu, šo nerakstītu. Vēmiens nāk, raugoties un klausoties «svarīgajā politiskajā procesā», kas iesākts ar Artusa Kaimiņa patriekšanu no paša radītas partijas Saeimas frakcijas. Tajā palikušie deputāti tagad visgudri lemšot, kā veidot savu gaišo nākotni zem citas izkārtnes.
Zaļzemnieki jūtas gluži vai pateicīgi Jānim Bordānam un viņa kontaktiem Vašingtonā. Aivaram Lembergam un viņa biznesa partneriem noteiktās ASV sankcijas apvienībai dāvā «otro elpu»: urā, beidzam nīkt dziļā opozīcijā, ceļamies cīņai par Latvijas suverenitāti!
Šis gads atnesa cenu kāpumu. Degvielai tās augušas, salīdzinot ar decembra beigām, par 1,7 līdz 6 procentiem (atkarībā no benzīntanku ķēdes); par ģimenes ārsta apmeklējumu pacientiem līdz 65 gadu vecumam nu jāmaksā divi, nevis 1,42 eiro. Savukārt politika kļuva sešreiz dārgāk.
Aizgājušais gads bez visa cita – daudzo iepriecinošo vai netīkamo notikumu kaleidoskopa – mūsu atmiņās noteikti paliks arī kā filmas «Dvēseļu putenis» nacionālā triumfa* laiks. Esam pieauguši, atbrīvojušies no bērnišķā naivuma – gan latviešu kino, gan latviešu skatītājs. Tāpēc drošāk lūkojamies savā vēsturē.
Leģendai par visvareno Lembergu patlaban notiekošais iet labumā – lai tauta redz, ka Hūtesvīru var iznīcināt tikai pasaules lielvara, jo vietējiem politiķiem šis bijis pārāk ciets rieksts. Taču pašam cilvēkam platmalē prieka par to nav, jo rādās, ka viņa ietekme izbeidzas pēkšņi un neatgriezeniski.
Valdības partiju uzstājīgie mudinājumi Jurim Pūcem neceremonēties ar galvaspilsētas pašvaldību beidzot panāca savu – VARAM konsultējas par iespējamo ārkārtas vēlēšanu dienu ar Centrālo vēlēšanu komisiju un Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldi.
Latvijas Bankas ilggadējā prezidenta Ilmāra Rimšēviča amata pilnvaru termiņš beigsies 21. decembrī, un līdz tam laikam Saeimai ir jāatrod viņa pēctecis. Valdības partijas sāk viegli baiļoties, vai samocīts balsojums nekļūs par vēl vienu triecienu to reputācijai sabiedrības acīs.
Pilnībā piekrītu tiem, kuri cenšas slāpēt XIII Saeimas atlaišanas ideju: pavisam derdzīga ir politisku nīkuļu un infotroļļu kompānija, kas organizē parakstu vākšanu. Taču tas netraucē lozungam kļūt arvien populārākam – un reālākam.
Ziņas par slavenās kosmētikas ražotnes – sen paredzēto, nu pienākušo – maksātnespēju mums radīs vairāk psiholoģiskas, nevis ekonomiskas problēmu. Šķiet pārāk sāpīgi zaudēt sen pierasto.
Latvijā un Lietuvā esot jāatjauno obligātais karadienests, turklāt tam jāilgst divus gadus – šāds kategorisks ieteikums atceļoja pāri Atlantijai no Vašingtonas domnīcas Jamestown Foundation. Gribas cerēt, ka valdībai un Aizsardzības ministrijai pietiks drosmes, ja ne iebilst, tad vismaz ignorēt «vērtīgo norādījumu».
Nākamā gada valsts budžets ir sava veida eksāmens. Taču nevis Krišjāņa Kariņa valdībai, bet gan Latvijas sabiedrībai. Politiķi cenšas noskaidrot mūsu pilsoniskās pasivitātes līmeni un acīmredzami jūtas apmierināti ar izrādīto rezultātu.
Administratīvi teritoriālās reformas ieviesēji sola, ka palielinātos novados augs ekonomiskā aktivitāte. Pēc dažiem gadiem to apliecinās pieaudzis (vai tomēr ne) darba vietu un jaunu uzņēmumu skaits, tajos ieguldītā kapitāla apjoms. Taču kur šodien sakņojas šāda valdības un VARAM ierēdņu pārliecība?
Vakar Saeimas likumdošanas procesa «dzirnavās» tika ielaists valdības iecerētās pašvaldību reformas pamatdokuments – projekts grozījumiem Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likumā, paredzot no 119 tagadējām izveidot 39 vietvaras. Vai tomēr, kas nu jau kļuvis daudz ticamāk, vēl vairāk.
Iespējams, ar savu veikumu viņš būtu pelnījis tautas priekšstatos godavietu blakus Latvijas dižiem darbiniekiem un pat teiksmu tēliem – Lāčplēsim, Spīdolai, trešajam tēvadēlam. Taču šis cilvēks mums ir praktiski nezināms.
Pirms diviem gadsimtiem Vidzemē tika atcelta dzimtbūšana. Šis notikums latviešu tautai un Latvijai bija viens no svarīgākajiem vēstures pavērsieniem, patiesiem mūsu «gadsimtu griežiem».
Valsts prezidenta vēlme būt Kariņa valdības advokātam ir pārsteidzoši nesavtīga. Viņam vajadzētu savu vēl spēcīgo popularitāti taupīt nopietnām nacionālajām vajadzībām, nevis šādi izniekot.
Latvijas Bankas pirms nedēļas piesardzīgā optimismā sludinātās valsts ekonomiskās attīstības prognozes kopumā šķiet līdzīgas manis jau aprakstītajam Luminor ekspertu vērtējumam vai citu kredītiestāžu veiktai analīzei. Neviens negrib tīši sašūpot laivu.
Municipālpolitiķi jūtas pagalam apmulsuši, piedzīvojot valdības vienaldzību pret viņu vaidiem, protestiem un draudiem. Vēl vairāk, varas partijas dodas uzbrukumā – vietvarām pārmet dumpošanos pret valsti, pārāk treknu dzīvi* un nevajadzīgu kāri būvēt peldbaseinus.
Jāsaka paldies pašmāju ekonomikas pētniekiem, kuri cenšas sarūpēt optimistiskas biznesa ziņas. Mums tiešām ir akūti vajadzīga pretinde, lai cīnītos ar globālā saimnieciskā pesimisma ietekmi «vienmēr sliktām ziņām atsaucīgajā» Latvijas sabiedriskajā domā.