Vasaras brīvlaiks dod iespēju studentiem atvilkt elpu no straujā studiju ritma, atpūsties un pievērsties iemīļotām nodarbēm. Alūksnietis KRISTIĀNS DAMBIS nupat pabeidzis Vidzemes Augstskolas studiju programmas «Komunikācija un sabiedriskās attiecības» 2. kursu. Viens no viņa hobijiem ir zīmēšana.
«Kāda sajūta ir Jānim, kuram Līgo svētki ir vai pašas nopietnākās darba dienas?» jautāju Vidzemes policijas pārvaldes patruļpolicijas nodaļas priekšniekam JĀNIM LŪKAM.
— Salīdzinot ar Valmieras slimnīcu un citām ar ārstniecību saistītām iestādēm, mēs esam pavisam neliela medicīniskā novirziena vienība, kuras galvenais mērķis — palīdzēt cilvēkiem, — tā sava kopā ar Lauru dibinātā uzņēmuma rehabilitācijas un fitnesa centra Bimini sniegtos pakalpojumus raksturo pirtnieks un fizioterapeits MĀRTIŅŠ KRIEVIŅŠ. — Pasaule ir tik maziņa, un mēs neesam nekādi lielie, līdz ar to mums jābūt labiem, un uz šādiem pamatiem balstīta arī mūsu filozofija, ka darbs ir jādara kārtīgi, rūpīgi, pašiem izglītojoties un attīstoties, — arī patlaban Laura mācās ļoti labos kursos, lai vēl pilnvērtīgāk varētu palīdzēt mūsu apmeklētājiem.
Visi muzikāli
MĀRAS un ĒRIKA BAGĀTU mājās Rubenes pagasta Kalnmalās mūzikas instrumentu pietiktu veselai kapelai — cītara, bandžo, akordeoni, ermoņikas, kontrabass, un tikai lielajām bungām nevienā pusē vairs nav ādas, bet, ja kādai dziesmai aizmirsušies vārdi, tos var pašpikot trīsdesmito gadu dziesmu kladē.
1941. gada 14. jūnijs. 1949. gada 25. marts. Tautas vēsturē, tūkstošiem cilvēku likteņos ierakstītie. Gandrīz katrā latviešu ģimenē svēta atmiņa. Kaut daudzi gadi pagājuši, dzīvojam mierā, ik reizi šajās dienās, kad visapkārt smaržo pavasara nojausma un vasaras plauksme, atmiņā ataust manām, toreiz septiņgadīga bērna, acīm redzētais, kā saulainā rītā gar Daugavas malu uz tuvējo mežu aizskrien čakla, strādīga ģimene ar vairākiem bērniem... Tēvs ilgi klusēja, tikai pēc daudziem gadiem atklāja: viņiem izdevās palikt, jo kāds, kas zināja par draudošajām briesmām, riskēja padot ziņu...
Pirms aicināt uz sarunu «Liesmas» piektdienas viesi MONTU TUPČIJENKO, par kuru iepriekš zināju vien to, ka viņa jaunatnes centra «Vinda» bērnu ansamblītim «Sekundiņas» māca dziedāt, ieskatījos internetā, kur uzzināju visai daudz interesanta un patīkami pārsteidzoša. Ne mazāk patīkama bija tikšanās ar šo ikdienā vienkāršo meiteni.
Valmieras Viestura vidusskolas skolotāja, direktora vietniece audzināšanas darbā sākumskolā INGUNA VĀCMANE, aizvadījusi vasaras brīvlaikā audzināmo 5. klasi un satikusies ar savu nākamo pirmklasnieku vecākiem, koši vasarīgā kleitiņā smaida pretim: «Vairs jau neskaitu gadus, kas pavadīti skolā. Toties jau 11. klasē bija skaidrs, ka būšu skolotāja!» Skolā, kurā strādāja tādi skolotāji leģendas kā matemātiķes Mudīte Kelmere, Aina Kego, ķīmiķis Roberts Pogulis, par tādu izvēli nav ko brīnīties.
Par Jāņa aizraušanos — krustvārdu mīklu risināšanu — zina daudzi, taču to, ka pavisam nesen JĀNIS DAUBARS otro reizi izcīnīja 1. vietu žurnāla Mezgls rīkotajā čempionātā, ne katrs būs ievērojis. Par jauno sasniegumu Jānim turpmāk atgādinās iegūtais kauss un diploms, bet ļausim stāstīt pašam vainīgajam: «Esmu retais gadījums, kurš 2010. gada pavasarī izcīnīja uzvaru Latvijas čempionātā mīklu minēšanā, bet rudenī uzvarēju žurnāla Mezgls čempionātā. Uzvara Latvijas čempionātā pirmajā reizē mani nepārsteidza, jo es tam gatavojos un biju gatavs uzvarēt, un sajūtas, protams, bija lieliskas.
Valmieras vakara (maiņu) vidusskolas skolotāja ZIGRĪDA JOZEPA skolas avīzē «Vārds», kas veltīta skolēnu un skolotāju hobijiem, atzīst: «Katrs dzīvojam paša radītajā pasaulē. Manējo kopš skolas gadiem līdzīgi kā trīs lielie vaļi balsta trīs intereses: mūzika, ģeogrāfija, svešvalodas. Kā trīsstūrī tās nav iedomājamas cita bez citas, veidojot manu pasauli kā veselumu. Divas pēdējās ir gan mans maizes darbs, gan hobijs.» Sava trīsstūra augšējā virsotnē skolotāja likusi valodas. «Klausoties mūziku, ceļojot pa svešām zemēm, kā gan iztikt bez valodas zināšanām? Spēja elementāri sarunāties vietējā valodā taču ir cieņas izrādīšana tautai, pie kuras esmu atbraukusi ciemos, ir arī lielāka drošības sajūta.»
EVA PĒTERSONE. Valmieras Pārgaujas ģimnāzijas bioloģijas un ķīmijas skolotāja, 9.b klases audzinātāja. Viena no pieciem pedagogiem, kuri skolas tradicionālajos Karoga svētkos par veiksmīgu sadarbību ar skolēniem — olimpiāžu, konkursu, zinātniski pētniecisko darbu laureātiem — šopavasar saņēma skolas vadības īpašo dāvanu — pildspalvu ar VPĢ piederības zīmi.
JEVGĒNIJS KATAJEVS dzimis un audzis Krievijā, Voroņežā. Pēc armijas pabeidzis Latvijas fizkultūras institūtu un pēc tam ilgus gadus nostrādājis Valmierā par futbola treneri. Visu mūžu viņš bijis aktīvs cilvēks un tāds ir arī, esot jau cienījamā vecumā.
GUSTAVS ZĀLĪTIS līdz vidusskolas absolvēšanai lielāko daļu sava laika pavadīja Valmierā, taču tagad ir grūti iedomāties, ka viņu varētu sastapt dzimtās pilsētas ielās. Pašlaik Gustavs strādā un mācās Rīgā, brīvajā laikā nodarbojas ar peldēšanu, un pavisam nesen tika izcīnīta uzvara devītajā Pasaules ziemas peldētāju čempionātā.
Joprojām liekas neticami, ka lidojumam uz Marsu gatavojas PAULS IRBINS, ko atceros kā kaimiņmājas puisēnu no Vaidavas ielas. Tomēr tas nu ir fakts — Pauls ir izturējis pirmās kārtas atlasi starptautiskajā kosmiskajā projektā «Mars One».
Sakarā ar Rīgu kā Eiropas kultūras galvaspilsētu un Pasaules koru olimpiādi šis gads ir ārkārtīgi piepildīts ar kora notikumiem un pasākumiem, piedevām nākamgad gaidāmi skolu jaunatnes Dziesmu svētki, kuriem nopietni gatavojas mūzikas pedagoga un diriģenta IMANTA TOČA vadītie kolektīvi.
Viņa dzīvesveids ir ļoti dinamisks jau kopš bērnības, reizēm liekas — kā to visu var paspēt. Viņš ir pilns ar trakām un ne tik trakām idejām. Tas ir MĀRCIS BOGDANOVS — dzimis Rīgā, bet sevi uzskata par valmierieti. Skolas gaitas uzsācis Valmieras 5. vidusskolā, jo tur par mūzikas skolotāju strādājusi mamma Inese, bet vēlāk pārcēlies uz Valmieras Pārgaujas pamatskolu un ģimnāziju, kuru arī pabeidzis. Paralēli mācījies arī Valmieras mūzikas skolā, kur vienu gadu apguvis blokflautu, divus gadus spēlējis klarneti un tad pārgājis uz saksofonu, ko arī pabeidzis. Pašlaik viņš strādā Valmieras novada fondā par projektu koordinatoru.
Tie, kas pēdējā laikā satikuši Valmieras Kultūras centra skaņu režisoru ARMANDU TRAMBICKI, noteikti būs ievērojuši viņa vienmērīgo iedegumu, kādu Latvijā var iegūt vienīgi solārijā. Pazīstot Armandu, šis variants šķiet nereāls — drīzāk jau viņš atgriezies no gadskārtējā ceļojuma, ko arī pats nenoliedz.
Valmieras Viestura vidusskolas 2007. gada absolvents JĀNIS UPENIEKS ir jaunākais un arī viens no augumā raženākajiem LR 11. Saeimā ievēlētajiem deputātiem, taču gana patstāvīgs savos uzskatos. To viņš pierādījis arī darbos, kopā ar vēl pieciem domu biedriem pametot Zatlera Reformu partiju, tiklīdz tās vadonis, nekonsultējies ar pārējiem, visu vārdā paziņoja, ka no sadarbības ar Saskaņas centru reformistus varēs šķirt tikai ar tankiem, kaut priekšvēlēšanu solījumos šādas savienības iespējamība tika aktīvi noliegta. Kā iedzīvotāji būs vērtējuši Jāņa un pārējo neatkarīgo deputātu rīcību, zināsim rudenī, bet patlaban viņš par to vēl neuztraucas, jo politiskos plānus otrajā plānā nobīdījis priecīgs un nozīmīgs notikums personīgajā dzīvē.
«Ja cilvēkiem jautā: vai tici? — biežākā atbilde būs: es nezinu. Tas tāpēc, ka negribas pateikt jā vai nē. Acīmredzot pietrūkst pārliecības. Taču man liekas, ka ir neiespējami dzīvot neticot,» sarunā reizi no reizes un dažādā kontekstā šo pārliecību atkārtoja Krista Buša. Divdesmitgadniece, kas sevi sauc par vidzemnieci un kas pašlaik darba dienas pavada Rīgā. Tā pati Krista, kura spēcīgā balsī slavē Dievu, dziedot un vadot kristīgo jauniešu ansambli «Cum laudem Deo». Jā, un tā pati Krista, kas ir Valmieras iecirkņa prāvesta Arņa Buša meita, uzskatot, ka ticība, ko ģimene likusi viņas šūpulī, ir liela dāvana dzīves gājumā.
Ar dzejnieku, rakstnieku VIKU 75 gadu jubilejas reizē runājāmies Dikļu «Medniekos», mājā, kuru viņš ir izcēlis no pamestības un iekārtojis atbilstoši saviem dzīves uzskatiem.