Svinības tā nelāgi iegadījās vētras laikā, taču pierādījās, ka kārtīgiem ballētājiem netraucē nekādi, arī ne dabas apstākļi — skaļa mūzika (decibelus acīmredzot neviens nemērīja) un pa laikam arī runas mikrofonā, sacenšoties ar pērkona dārdiem, skanēja uz nebēdu. Līdz pat rīta ausmai. Tā, kā stāsta svētku dalībnieki pret savu gribu, nedaudz pieklusināta bijusi dzirdama turpat līdz stikla šķiedras rūpnīcai. (Tad, lasītāj, vari iedomāties, kā jutās tie valmierieši, kuri savās gultiņās bezmiegā grozījās mājās, kas atrodas tuvāk svinību vietai…) Gudrāki un priecīgāki jutās tie, kas tajā naktī bija no pilsētas izbraukuši. Bet varbūt tā arī bija domāts — sagādāt svētkus visai Valmierai?
Vieniem svētki, citiem bum, bum, bum…
Burtu izmērs