Viedokļi

Laikam būs par šerpu teikts, bet uz īpaši rosīgiem cilvēkiem sabiedrība reizēm raugās ar zināmu neizpratni un pat skepsi, uzskatot, ka viņi vienkārši ir jocīgi — ērtāk taču būtu stāvēt maliņā un noraudzīties, kā lietas tiek nokārtotas citu rokām. Patiesībā ir labi, ja kādam atbildības sajūta tomēr ir lielāka nekā citiem. Taču ne vienmēr šāda aktīva rosīšanās vainagojas ar rezultātu. Maigi izsakoties, tā nereti notiek pa tukšo, jo labākajā gadījumā bijusi bez pamata informācijas trūkuma dēļ, sliktākajā —  kašķīgā rakstura dēļ.

Šoreiz Eiropas Parlamenta vēlēšanās ir asa konkurence ne tikai tā dēvētajā latviski labējā spārnā, bet arī kreisi krievvalodīgajā. Tur sociāldemokrātiskā partija «Saskaņa» spēkojas ar trijiem pašradītiem sāncenšiem.

Cēsu novada dome ir gatava rakstīt savu reemigrācijas plānu, cerot, ka mājup brauks vismaz daļa cēsnieku, kuri izdarījuši izvēli par labu ekonomiskajai emigrācijai. Var saprast novada vadības centienus, jo cik tad ilgi raudzīsies uz pustukšām pilsētas ielām un ēkām vecpilsētā? Reiz bija domāts, ka tieši vecpilsēta zels un plauks, biznesu attīstīs viens, otrs un trešais, aicinot katras mazās bodītes durvis vērt vietējiem un tūristiem. Aizvadītajā nedēļā uzzinājām, ka Cēsu mērs Jānis Rozenbergs pats kravājis ceļa somas, lai dotos uz Lielbritāniju un uzrunātu tieši izceļojušos cēsniekus, stāstot, kādas iespējas viņiem piedāvā pašu dzimtā zeme un pilsēta.

Lai cik spēcīga ir «Vienotības» pieteiktā kandidātu komanda Eiropas Parlamentam, divi pārējie valdības partneri — zaļzemnieki un Nacionālā apvienība — pamatoti tic saviem panākumiem. Tāpat jaunpartijai «Latvijas attīstībai» var izdoties sev nokost daļu no premjerpartijas elektorāta.

Jau nākamajā nedēļā Latvijas iedzīvotājiem vajadzēs izvēlēties, kuriem astoņiem no 170 pieteiktajiem uzticēt nākamos piecus gadus pārstāvēt Latviju Eiropas Parlamentā, par kura darbību, pieļauju, lielai sabiedrības daļai, ko partiju bosiem izdevīgi turēt informācijas badā, piebarojot ar ziņām par deputātu nesamērīgi lielajām algām un pensijām, ir visai miglains priekšstats. Ja tā nebūtu, diez vai savās programmās partijas atļautos vienkārši pārrakstīt šobrīd jau zināmos aktuālos jautājumus, kas būs nākamā Eiropas Parlamenta dienaskārtībā.

Pavisam nesen Latvijā atkal simti un tūkstoši apzinīgu cilvēku rosījās Lielajā talkā. Daudzviet tika būvēts no jauna, remontēts, labiekārtots, taču pietiekami daudzos talkas objektos viena sabiedrības daļa vāca kopā otras sabiedrības daļas aiz sevis atstātos, lai piedots, mēslus... Jā, ir gana daudz publisku pasākumu un medijos popularizētu akciju, kas kaunina dabas piedrazotājus, un jāatzīst, ka situācija ar dabas piesārņošanu Latvijā kopumā pa kripatiņai vien kļūst labāka. Tomēr daļai līdzpilsoņu joprojām iztukšot sava auto bagāžnieku klusā meža stūrī šķiet pavisam normāla lieta. No sērijas: es jau te vairs otrreiz neatbraukšu, tāpēc te bez emocijām savus mēslus izgāžu!

Pagājušajā nedēļā sabiedrību pat ne pārsteidza, bet šokēja tāda iestāde kā Pārresoru koordinācijas centrs. Minētais kantoris iesniedza valdībā noteikumu grozījumu projektu par braukšanas maksas atvieglojumiem sabiedriskajā transportā. Projekts paredz, ka ne vēlāk kā līdz 2016. gada 1. janvārim pirmās un otrās grupas invalīdiem, bērniem līdz 18 gadu vecumam ar invaliditāti, bāreņiem, bez vecāku gādības palikušiem bērniem, kā arī politiski represētām personām nāksies sabiedriskā transporta biļeti iegādāties par pilnu maksu, bet braukšanas izdevumus pēc tam kompensēs Satiksmes ministrija no valsts budžeta.

Maijs pats par sevi nu reiz ir laiks, kad cilvēks tīstās ārā no ziemas čaulas un atveras pasaulei, un kur tad vēl tik daudzie un dažādie svētki, sākot ar pirmo un beidzot ar pēdējo datumu, pa vidu vēl lieli un mazi izlaidumi, kurus esam iemanījušies svinēt aizvien lepnāk, Muzeju nakts, sportiskās aktivitātes, citādas jaukas un labas lietas.

Daudzsēriju melodrāmas Eirovīzija 2014. gada laidiens pēc satura ne ar ko neatšķīrās no iepriekšējo gadu farsiem. Motīvs — Rietumeiropa pret Austrumeiropu — tas pats vecais, tiesa, šī gada izvēlētais ierocis — homofobijas jutīgā stīga — abu starpā šajā pasākumā vēl nebija testēta. Transseksuālās būtnes Dana International triumfu 1998. gada konkursā uzskatu par uzvaru nevienlīdzīgos apstākļos, jo tā gada frontes līnijā nepiedalījās krietna daļa no tā sauktajām homofobu pūžņu valstīm, Latviju ieskaitot.

Abi lielākie Latvijas politiskie spēki — «Vienotība» un sociāldemokrātiskā partija «Saskaņa» — piesacīja Eiroparlamenta vēlēšanām izteikti spēcīgas kandidātu komandas. Savukārt reklāmas kampaņas tiek rīkotas ar demonstratīvu pieticību, gluži vai atstājot izvirzītos ļaudis viņu pašu ziņā — vismaz līdz šim.

Pacel roku: es te esmu, gribu piedalīties! Arī tik vienkārši var skaidrot līdzdalību brīvprātīgajā darbā, ziedošanā, sociālās palīdzības kustībā vai citā procesā, par ko nesaņem nekādu atlīdzību, vienīgi morālu gandarījumu vai dāvinātāja prieku. Kas cilvēkus uz to mudina, konkrētā gadījumā var tikai minēt, taču nu jau vairs nav jāpierāda, ka šādu cilvēku kļūst arvien vairāk. Nav pat tik svarīgi, vai viņu ieguldījums ir līdzdalība sava personiskā laika/darba veidā vai materiāls ziedojums.

Mūsu Ministru prezidente knaši izbraukājusi vizītē pie Latvijas galvenā stratēģiskā partnera un atgriezusies ar solījumiem, kam vajadzētu gluži vai spārnos pacelt visus, kuri raud sūras asariņas par mūsu valsts nepiedodami stingro piesaisti Krievijas energoresursiem. Tiesa, kaimiņvalsts prezidents vēl nav pieprasījis Latvijā referendumu par atkalapvienošanos ar viņa reanimējamo impēriju, arī Gazprom vēl nav paģērējis katru dabas gāzes kubikmetru pirkt kopā ar Georga lentīti, kas ir pirms 245 gadiem radītā Sv. Georga ordeņa sastāvdaļa un tagad kļuvusi par lielkrievu impērisko šovinistu galveno fetišu.

Latvijā Andru Bērziņu laikam gan ir vairāki simti. Kad, komentējot interneta portālos citu publikācijas, kāds parakstās ar šādu vārdu un uzvārdu, var vien minēt, vai savu viedokli šoreiz izteicis reāls students, šoferis vai zemnieks vakarā pēc lauku darbiem. Dažos komentāros var  manīt, ka to rakstītājs mēģinājis izteikties pašreizējā Valsts prezidenta vārdā, īstenībā pats būdams vien Šmurgulovičs, Puspelītis, Švanckofs  vai   Kozlodojevs. Ne jau  neskanīgā uzvārda dēļ ar savu nav parakstījies, bet gan, lai kādu populāru cilvēku paķengātu, lai kāda gaiša cilvēka vārdam melnu dubļu piku uzmestu. Tā interneta portālos tiekamies ar pseido Vairām Vīķēm-Freibergām, Anatolijiem Gorbunoviem, Aivariem Lembergiem un Alfrēdiem Rubikiem.

Šopirmdien tika oficiāli nodibināta kārtējā politiskās pestīšanas armija jeb bijušās valsts kontrolieres Ingunas Sudrabas vadītā partija «No sirds Latvijai» (NSL). Ja neskaita pašu I. Sudrabu un bijušo Satversmes tiesas priekšsēdētāju Gunāru Kūtri, ar atpazīstamām personām jaunā partija, kuru, kā liecina sabiedriskās domas aptaujas, atbalsta nepilni trīs procenti vēlētāju, nav pārbagāta, taču tas netraucēja NSL izvirzīt pretenzijas uz valsts glābšanu, nosaucot šo ieceri par restartēšanu.

Tieši vispārējā vienaldzībā, kādā patlaban tiek gaidītas 24. maija vēlēšanas, slēpjas to galvenā intriga. Jo zemāka būs balsotāju līdzdalība Eiropas parlamenta Latvijas deputātu izraudzīšanā, jo lielākus pārsteigumus sagaidīsim pēc nodoto balsu saskaitīšanas.

Pirmo reizi mūžā uz ārzemēm devos bez kolektīviem kā privātpersona, lai nelielā kompānijā relaksētos Slovākijas minerālūdens procedūrās. Pirms gadiem četriem tajā vietā bija vien divi baseini, tagad man bija sajūta, ka esmu Grieķijā — visapkārt kolonnas, dieviešu un lauvu skulptūras, ne velti šai vietai izvēlēts nosaukums Afrodīte, bet ne jau tas ir galvenais.

Nesen e-pastkastē atradu mudinājumu piedalīties žurnāla «Ir» rīkotā lasītāju aptaujā, lai vērtētu laiku, ko jau esam aizvadījuši kā ES dalībvalsts. Uz jautājumu, kas visbūtiskākais, manuprāt, šajos desmit gados ir pazaudēts, atbildēju bez ilgas stomīšanās – Igaunijas robežsargi. Zaudējums, par ko patiesībā ir tikai jāpriecājas.

Eiropas Parlamenta vēlēšanu gaidās un dzīvojot līdzi notikumiem Ukrainā, gandrīz bez ievērības ir palicis kāds interesants fakts tepat pašu mājās. Proti, valdībā bez lieka trokšņa un bungu rībināšanas tika apstiprināti noteikumi, kas paredz — katram Latvijā nonākušam bēglim vai personai ar alternatīvo statusu (ir tāds interesants vārdu salikums, kas pēc būtības to pašu bēgli vien nozīmē) pienākas 256 eiro mēnesī un vēl 76 eiro mēnesī par katru nepilngadīgu bērnu. Par tādiem sīkumiem kā jumts virs galvas vai apmaksāti valodas kursi nemaz nerunājot.

Maijs ir notikumiem bagāts mēnesis. Tikko aizvadīta Lielā talka, un pēc čaklas strādāšanas nopelnīta balva — Darba svētki, ko svinēsim 1. maijā.

Kamēr latviešu valodā raidošajā televīzijā pašmāju vienu no nedaudzajiem seriāliem UgunsGrēks daļa fanu redz, bet daļa vairs ne, tikmēr krievi TV detektīvseriālus ražo ar īsti trusisku aizrautību. Jāteic, gandrīz katrs no tiem ir interesants un liek gaidīt atkal nākamo sēriju. Un šajos Krievijas policistu un bandītu mūžīgajos kariņos gana daudz ir epizožu, kad kāds no varoņiem — pozitīvais, bet biežāk negatīvais — bez problēmām savā cietuma kamerā tiek pie mobilā telefona. Zagļu karaļiem un citām kriminālajām autoritātēm savs mobiļņiks ir nolikts plauktiņā, sīkākiem gariņiem šos sakaru līdzekļus par papildu samaksu pienes klāt vai nu apsargs, vai arī kāds no ieslodzītajiem.