9. oktobrī notika ViASA prezidenta vēlēšanas. Kāpēc nolēmi kandidēt uz šo amatu?
Doma par to, ka vajadzētu kandidēt, man bija jau sen, taču līdz galam nopietni pati savu ideju neuztvēru. Nākot tuvāk vēlēšanām, izdevās parunāt ar Edīti, kura atgādināja man par šīm vēlēšanām un pat nedaudz iedvesmoja. Es ilgi šaubījos, taču sapratu, ka Studentu Apvienības prezidenta amatā pati vēlos redzēt kādu no valdes vidus, kādu, kurš zina valdes darbības principus, un kādu ar jaunām, svaigām idejām, un tad – kāpēc gan lai tā nebūtu es? Protams, man bija bail, es ļoti uztraucos, pat vēl tagad. Es arī esmu tikai cilvēks, bet es nebaidos kļūdīties, es uzklausīšu kritiku, taču zinu, ka nekas nenāk viegli. Esmu tāda, kas vienmēr iesākto noved līdz galam, man ir augstas ambīcijas, un domāju, ka tās būs īpašības, kuras man palīdzēs noturēties šajā amatā. Skatoties uz savām rakstura īpašībām, uz savu pieredzi – bailes noliku uz brīdi malā un uzrakstīju savu pieteikšanās vēstuli un nosūtīju to.
Vai vidusskolā arī darbojies pašpārvaldē vai bija gūta līdzīga pieredze?
Nē, vidusskolā biju parasts skolēns, kurš aizgāja uz skolu mazliet pamācīties, skolas dzīvē neiesaistījos nemaz un necik. Atnākot uz Vidzemes Augstskolu, es sapratu, ka vairs negribu būt tā malā sēdētāja, negribu būt tā, kura neko nedara, tā, kura neizrāda interesi ne par ko. Varbūt to arī var nosaukt par pieredzi, es zinu, kā jūtas tie studenti, kuri nevēlas neko darīt, kuriem nekas skolā notiekošais nešķiet interesants, un tagad arī zinu, kā runāt ar viņiem, lai ieinteresētu viņus notiekošajā. Turklāt – Vidzemes Augstskolas mājīgā atmosfēra ļauj katru no studentiem uzrunāt personīgi.
Kas, tavuprāt, būs izaicinošākais, esot prezidenta amatā?
Pirmkārt, atrast izcilu komandu. Komandu, kas būs saliedēta, motivēta un «bez bremzēm». Taču lielākais izaicinājums būšu es pati. Jau zinu, ka šis gads prezidentes amatā man sniegs vairāk, nekā varu iedomāties, sākot ar dokumentu kārtošanu un beidzot ar komandas vadīšanu. Saprotu, ka man būs jāiemācās atrast to zelta vidusceļu starp draudzīgām un vadītāja/padotā attiecībām. Tāpat arī man būs jāiemācās lūgt palīdzību citiem, jāpaļaujas uz citiem un jāuzticas savai komandai. Protams, «uzticies, bet pārbaudi» likums vienmēr ir spēkā. Man vienmēr ir paticis pašai ar visu tikt galā, to esmu varējusi likt pie savām labajām īpašībām, bet kā prezidentei man patiesi būs jāiemācās to nolikt malā. Vēl viena mana rakstura īpašība, kas man stāsies ceļā kā liels izaicinājums, ir mana kautrēšanās, mans pašnovērtējums – šī gada laikā esmu apņēmusies iemācīties aizstāvēt savas un citu studentu intereses, un to var izdarīt tikai tāds cilvēks, kurš spēj pastāvēt par savu viedokli.
Paula Rasa Pudāne: «Man bija bail, es ļoti uztraucos, pat vēl tagad!»