Valmierietis

Valmierā, laikā, kad beidzu vakara vidusskolu, bija četras skolas: Varoņskola, 3.v.sk. Raiņa ielā, krievu skola Rīgas ielā un Viesturskola.

It kā no malas  XXVII Vispārējos latviešu Dziesmu un XVII Deju svētkus baudīju tikai no ļoti daudzajiem televīzijas un radio raidījumiem, arī no sarunām ar svētku dalībniekiem, koristiem.

Esam neliela absolventu grupa, kas joprojām organizē kādreizējās Vaidavas pamatskolas absolventu salidojumus, arī šogad augustā tiksimies. Gribas atcerēties skolu, kuras vairs nav, to lietu cenšamies uzturēt dzīvu., — saka RENĀRS VELIČKO. Mūziķis, komponists, pedagogs Valmieras mūzikas skolā un kopš dažiem mēnešiem arī Yamaha skolā, diriģents diviem koriem — Valmieras Valsts ģimnāzijā un Vaidavā. Koris "Vaidava" šomēnes piedalījies Dziesmu svētkos, bet Renārs tikko aizvadītajos Pilsētas svētkos vadīja koncertu "Valmieras mirdzums mūzikā", kurā izskanēja arī viņa kompozīcija, netradicionālā "Viņa Saule", kuras tapšanu iedvesmojušas vairāku Eiropas tautu melodijas — no senajiem skotu gēliem līdz latviešiem. Jauno komponistu darbu konkursā Renārs Veličko pērn un šogad atzīts par uzvarētāju.

Vienlaikus Kārlis Baltgailis pēc Latvijas okupācijas ļoti rūpīgi, ar zināmām bailēm, sekoja pret dzejnieka daiļradi un recenzijām vērstajai darbības kritikai, kura sākās 1946. gadā un vainagojās ar Aleksandra Čaka atlaišanu no kultūras nodaļas vadītāja amata laikrakstā "Cīņa" 1947. gadā. 1949. gada 28. februārī Drāmas teātrī notiek sapulce, kur Aleksandram Čakam un citiem teātra recenzentiem pārmet kosmopolītismu, formālismu, dekadentismu. Dzejnieks nepelnīto kritiku ļoti pārdzīvoja, tā viņu arī nobeidza. Aleksandru Čaku apbedīja Raiņa kapos, Kārlis Baltgailis atvadīties neaizbrauca, jo arī pats atradās ļoti smagā situācijā. 

Atceros: kad mācījos Salacgrīvas vidusskolā, mūs, grupu skolēnu, uzrunāja par iesaistīšanos pūtēju orķestrī. Sākām mācīties, un ne bez sekmēm. Pēc dažiem mēnešiem jau spēlējām skolas pasākumos, pēc gada piedalījāmies rajona dziesmu svētkos.

SENA VĒSTURE

Valmierā pie Dzirnavu ezeriņa atrodas iela, kurai līdzīgas nav nevienā Latvijas pilsētā.

Karavīru brāļu kapi Pilsētas (Centra) kapsētā sākti veidot Pirmā pasaules kara laikā 1915. gadā un apbedījumi turpināti arī nākamajos gados jau pie citām politiskajām varām.

Pačukstēju programmas pieteicējai, ka otro melodiju nespēlēšu: nebiju divus gadus spēlējis, lūpas neturēja, un baidījos, ka ar otro melodiju izgāzīšos. Es varēju atlikt un pēc pāris priekšnesumiem nospēlēt, bet…

Bērnībā izjutusi lauku burvību, ieguvusi nopietnu profesiju un vada cienījamu kolektīvu — daļu no mūsu Nacionālā arhīva.

Maestro Rozenštrauhs savulaik dziedāja: «Gadi skrien kā stirnas...»

Četri Pēteri

Dažas dienas pēc Jāņiem svinama latviešiem zīmīga diena – Pēterdiena. Tā kā šis «Valmierieša» numurs iznāk dienu pirms Pēteriem, tad šoreiz stāsts par vienu no viņiem — skolotāju Pēteri Burkinu (1895 – 1971) jeb Melno Pēteri no Dārza ielas. 

Valmiera gan domā, gan rada, gan arī cenšas dzīvot zaļi. Ja Miķelis tā filosofiski ņem to zaļumu, tad varbūt vairāk tas būtu no valmieriešu labklājības un pilsētas apstādījumu viedokļa.

Tev ir mīļākās bērnības atmiņas? (Varbūt arī ne-mīļākās?)

Laiks atstāj iespaidu uz atmiņām:  bērnības sajūtas, pirmie skolas gadi izgaismojas jo spilgti sarunās ar laikabiedriem, draudzenēm un radiniekiem. 

Viens otram jāvārdu viņi teikuši pirms vairāk nekā piecdesmit gadiem, un tagad MĀRA un ANDRIS OZOLI ir viens no mūsu novada Zelta pāriem.

Iespējams, ka žurnāla nosaukums «Kaija» bija Kārļa Baltgaiļa jūrnieka gaitu atmiņu inspirēts — par kaiju izmisīgo cīņu par dzīvību.

No zemniekiem

Komponists Helmers Pavasars dzimis 1903. gada 19. maijā (6. maijā pēc vecā stila) toreizējā Valkas apriņķa Lejasciema luterāņu draudzes mācītāja, rakstnieka un sabiedriskā darbinieka Eduarda Pavasara un Veras Paulīnes Pavasars, dzimušas Zērenas, ģimenē. 

Tas bija laiks, kad zēni veidoja matu sakārtojumu «a la laiviņa». Matus pakausī audzēja kuplus un saķemmēja pakausī pamīšus, kā laivas galus, vienus pār otriem.

Līdz šī gada beigām uzņēmumam Limbažu ceļi jāīsteno šis ambiciozais projekts – jāuzbūvē Valmierā  Dienvidu industriālo maģistrāle. 

«Dakter, labdien!»,  nekā citādi  nevar uzrunāt cilvēku, kurš mediķa profesijas virzienā raudzījies kopš piedzimšanas, bet teju pusgadsimtu ar veselības aprūpi ir tik cieši saistīts, kā vīteņaugi mēdz apvīties ap stingrāku stumbru, un vairs nav skaidrs, kurš kuru tur nelaiž vaļā.

Vēl pirms Mākslas mēneša aprīļa skaists notikums pilsētā bija mākslinieces BIRUTAS JANSONES ekspozīcija Valmieras muzejā — Birutas stāstiņi. Pieticīgais nosaukums vēstīja par brīnišķīgu un ļoti sievišķīgu izstādi: zelts uz melna, krāšņums pret līniju, elegance pret vienkāršību.