Bija jau pavēls pirmdienas vakars, tobrīd vēl atrados darbā pie auto stūres, kad saņēmu zvanu no draudzenes – ss-ā esot atradusi sludinājumu, ka pieejams balts franču buldodziņš, pie tam vienīgais. Saimnieks jau esot sazvanīts, teicis, ka rezervācijas nebūs, ka sunīti dos pirmajam, kas atbrauks. Bija jāsteidzas, tāpēc tūlīt pat braucu pakaļ sunītim uz Ventspili,» stāstu par satikšanos ar mazo, tolaik trīs mēnešus veco Zorro sāk Modris. «Sākām dzīvot kopā, viss it kā bija labi, bet pēc pāris mēnešiem draudzene pateica, ka šis suns viņai neder, esot pārāk prasīgs un kašķīgs, izvēlīgs gan uz ēdienu, gan uz visu pārējo, sunītis būšot jāved uz patversmi.»
Modris izvēlējās Zorro: «Suns nekad neiedurs dunci mugurā, tā nav manta, ko var izmest ārā turpat pie stūra. Nekad neesmu nožēlojis, ka palikām kopā. Staigājot ar suni, satikti daudzi ļoti pozitīvi cilvēki. Arī pats, kopš manā dzīvē ienācis suns, esmu stipri mainījies – kļuvu disciplinētāks, atbildīgāks.»
MODRIS UN ZORRO šajā pavasarī pie Dzirnavu ezeriņa. Aivja Limbēna foto