Tūrisms un daba

Dikļu «Zemīšos» zem vai gadsimtu vecas tūjas, iespējams, arī šonakt siltu nakšņošanas vietu atradis bariņš stirnu un noteikti uz brokastīm barotavā jau ir salaidušās zīlītes vai konkurenti zvirbuļi.

Šobrīd dzīvojam distancēti un daudzu cilvēku kopā nākšana pat brīvā dabā nav atļauta, tomēr kopš 2006. gada skanējušais, dabas draugus kopā saucošais mūziķu, mākslinieku un zinātnieku kopdarbs «Dabas koncertzāle» ir izskanējis arī šogad. 

Dabas taku pārzinātāji vēsta, ka apmeklētāju plūsma tajās pēdējos mēnešos pieaugusi vismaz trīs reizes. 

Parasti tas ir pavasaros, kad pēc paliem vimbas pulcējas nārstot un makšķerniekiem ir iespējas pie laba loma tikt (vairāk par piecām gan vienā reizē ņemt nedrīkst).

Pastāv it kā satraukums, ka Latvijā mežus izcērt pārāk daudz. Taču pat pēc gauži vienkāršiem rēķiniem šobrīd mums mežu ir pat uz pusi vairāk nekā tā saucamajos Ulmaņa laikos, kad arī kokmateriālu eksports ieņēma vienu no svarīgākajām vietām valsts ekonomikā.

Pieminot vārdus ceļošana vai apceļošana, mēs ierasti domājam, ka tas ir stāsts par došanos uz kādu tālu un laimīgu zemi. Nebūt ne. Arī laukos, arī kaimiņpagastā var izdzīvot foršu atpūtas brīdi.

Ciltsraksti

Reti kurš skaista dārza veidotājs nu arī Latvijā necenšas ieaudzēt rododendrus. Taču salīdzinājumā ar citiem dekoratīvajiem augiem, kuriem ir tūkstošgadu audzēšanas vēsture, ir gan ziņas, ka Eiropā rododendrus sāka kultivēt vien no 1656. gada, kad Anglijas dārzos sāka audzēt Alpos atrastu skarbmataino rododendru. 

Zelta rudens ir klāt, un šis ir īstais laiks, lai dotos apskatīt Latvijas pilsētas. Viena no tām ir tepat Vidzemes novadā – Alūksne. Pēdējā laikā Alūksne ir uzplaukusi un kļuvusi par daudzu iecienītu galamērķi, jo klāt esošajām un stabilajām tūristu iecienītajām vietām pēdējo gadu laikā piepulcējies  vēl šis tas. 

No 1. oktobra, kad uz nārstu dodas lašveidīgās zivis, ir spēkā šo zivju ieguves liegums.

«Te ir bezrobežu skaistums. Cita realitāte.» Tā par Augstrozi un tās Lielezeru reiz teicis Imants Ziedonis. Labāk pateikt grūti, jo šo ezeru ar to aptverošajiem pakalniem, ar gan dižiem ozoliem, gan sīkām priedītēm pārpilniem mežiem un dažviet staigniem purviem var uzskatīt par vienu no skaistākajām Ziemeļvidzemes vietām.

Jau pāris gadu, bet it sevišķi šogad Burtnieks atkal izpelnījies ne vien iepriekšējā Burtnieku, bet nu jau arī lielā Valmieras novada deputātu pastiprinātu uzmanību. Savstarpēji pārmetumi un strīdi turpinās starp zvejniekiem un makšķerniekiem. Tiek atkal lemts par dažādu pētījumu un aizliegumu vajadzību, jo Burtniekā nu jau kuru gadu ir acīmredzams vērtīgāko zivju (līdaku un zandartu) lomu samazinājums gan makšķerniekiem, gan arī jau zvejniekiem. Vieni pārmet otriem, ka viņi ezeru burtiski izkāš.

Varbūt pat zeltu satur 

Tie, kuri skolas gados kaut cik ir arī ķīmiju mācījušies, atcerēsies, ka Mendeļejeva tabulā ir vismaz 118 elementu. Lielākā daļa no tiem kaut vai pavisam mazos daudzumos ir vajadzīgi arī mūsu organismam. 

20. jūlijā Rubenes baznīcā, Valmieras novadā, notika Igaunijā izdotā Latvijas tūrisma ceļveža «Läti Reisijuht» («Latvijas ceļvedis») publiskā prezentācija. Ceļvedis tapis, Igaunijas karšu izdevniecībai «Regio» sadarbojoties ar uzņēmumu «Karšu izdevniecība Jāņa sēta».

Meža zemenes pazīst laikam gan katrs latvietis, pat tie, kas pēc tām uz mežu nav gājuši, bet vien tirgū pirkuši vai baudījuši vien izcilas tortes krāšņā garnējumā. Taču daudz mazāk būs to, kas būs lasījuši vai pat pamanījuši meža zemenes radinieci spradzeni, kas pēc zinātnieku jaunākajiem pētījumiem vērtīguma ziņā mežinieci pat stipri pārspējot.

Nesaskaitītie

Latvijā ir vairāk nekā 12 tūkstoši upju un vairāk nekā 2000 ezeru. Cik ir avotu, līdz šim nav saskaitīts. Pirms 30 gadiem pēc Gunta Eniņa vadīta semināra avotu atrašanās vietu kartes veidošana tika uzsākta. Taču, kad vienā vasarā vien tika pamanīti apmēram 1700 avoti un tika vērtēts, ka tādu daudzumu nopietnāk izpētīt nepietiks spēka, kartēšana apsīka, turpinājās neregulāri, bez mērķtiecības.

Ir vietas, līdz kurām katram latvietim kaut reizi (varbūt pat vairākas) mūžā ir jāaizbrauc, jāaiziet. It sevišķi tiem, kuri gluži kā dievību godina Latvijas dabu. Neapšaubāmi tāds ir Gaiziņš, kaut vai Daugavas ūdeņu nu segtais, bet dzelmē tomēr vēl pastāvošais un reiz uz atgriešanos saules gaismā cerošais Staburags, arī Zilaiskalns un Sietiņiezis. 

Laikam tādēļ, ka ceļot gribošie labu laiku uz tālām zemēm nu tiek vien ar lielu apgrūtinājumu, viņi līdz šim mazāk zināmus dabas retumus daudz vairāk pamana tepat Latvijā. 

Kad nu jau no rīta agruma līdz vēlam vakaram dārzos ducina zāles pļāvēji un rūc trimmeri, Kauguru pagasta «Sapās» dzīvojošā Spodrīte Grudule rosina šo viņasprāt pārāk agro pavasarīgo trakumu kaut nedaudz piebremzēt. 

Kad gatavoju rakstu par Tūteres svētozolu un tā dēlu Vecates pagastā, vairākās interneta vietnē «Zudusī Latvija» ievietotajās seno laiku fotogrāfijās aiz šī dižā ozola saskatīju arī pamatīgas, lielas lauku saimniecības ēkas.

Kas gan to būtu domājis, ka arī Vasarsvētkiem piestāv salūts! Bet daba pēc pavasara siltuma un aukstuma untumiem ir tā pēc vasaras nocietusies, ka to sagaida ar gandrīz vai vienlaicīgu dažādu augu uzziedēšanu.