Tūrisms un daba

Sā­ku­šās ko­lek­tī­vās me­dī­bas. Cik veik­smī­gas tās va­rē­tu būt šo­gad, jau­tā­ju par me­dī­bu lie­tām at­bil­dī­ga­jam Zie­meļ­vid­ze­mes virs­mež­nie­cī­bas in­že­nie­rim JĀNIM ROČĀNAM.

Ie­spē­jams, pa­likt bez vir­tu­ā­lā klā­tie­nē TV pa­ša acīm vē­ro­ta 10. Sa­ei­mas pēc­vē­lē­ša­nu rī­ta uz­va­rē­tā­ju or­ģi­ju un zau­dē­tā­ju ap­spies­to šņuk­stu emo­ci­o­nā­lā lā­di­ņa žur­nā­lis­tam nav tas la­bā­kais va­ri­ants, to­mēr vi­li­nā­jums ru­de­nī­gi vē­so Lat­vi­ju uz apa­ļu ne­dē­ļu no­mai­nīt pret pie­cu jū­ru ap­ska­lo­tās Krē­tas sa­las te­ju trīs­des­mit grā­diem gai­sā un ne­daudz ma­zāk ūde­nī ir ga­na li­pīgs. Ne­pil­nas čet­ras stun­das Air­bal­tic bal­ti za­ļa­jā boin­gā, un He­rak­li­o­nas lid­os­tā dažs labs no ce­ļa­bied­riem jau steidz vēj­ja­ku no­mai­nīt pret T-krek­lu...

Tūlīt aiz Apes Dienvidigaunijā, Vastse Rosā, pie Vaidavas upes atrodas nams, kura saimnieks Meelis Möttus vienpadsmito gadu savā sētā uzņem viesus, lai stāstītu par Vastse Rosas cilvēkiem, kas Igaunijas okupācijas gados nepakļāvās svešajām varām un palika uzticīgi brīvas Igaunijas idejai.

Se­das pur­va iz­strā­des vēs­tu­re sā­kas jau pir­mās Lat­vi­jas brīv­valsts lai­kā, kad 1938. ga­dā di­bi­nā­ja valsts tirdz­nie­cī­bas un rūp­nie­cī­bas ak­ci­ju sa­bied­rī­bu «Kūd­ra». Seš­des­mi­to ga­du sā­ku­mā ta­ga­dē­jās Se­das pil­sē­tas vie­tā ple­tās mežs, ku­ra vi­dū bi­ja «Sa­lā­nie­šu» mā­jas. 1953. ga­dā rei­zē ar kūd­ras fab­ri­kas būv­nie­cī­bu Se­das tī­re­ļa dien­vi­du ma­lā sā­ka vei­do­ties cie­mats. Kūd­ras fab­ri­kas celt­ne bi­ja pa­slu­di­nā­ta par Vis­sa­vie­nī­bas kom­jau­nat­nes trie­cien­celt­ni, un uz še­jie­ni brau­ca jau­nat­ne no vi­sas Pa­dom­ju Sa­vie­nī­bas. Tas no­tei­ca cie­ma­ta rak­stu­ru un se­ju, kas sa­gla­bā­ju­sies līdz pat mūs­die­nām. 1954. ga­dā Se­dai pie­šķī­ra strād­nie­ku cie­ma­ta tie­sī­bas, bet 1961. ga­dā tā ie­gu­va pil­sēt­cie­ma­ta sta­tu­su.

Attēlā:

JOPROJĀM IERINDĀ. Pur­vā iz­strā­dē iz­man­to pa­gā­ju­šā gad­sim­ta 50. — 60. ga­dos bū­vē­tās dī­zeļ­lo­ko­mo­tī­ves. Sa­vu­laik šeit bi­jis liels lo­ko­mo­tīv­ju parks, un dau­dzi in­te­re­sen­ti no bi­ju­šās PSRS brau­cot mek­lēt de­ta­ļas sa­vām lo­ko­mo­tī­vēm. Paš­laik lie­to­ša­nā pa­li­ku­šas pie­cas lo­ko­mo­tī­ves, kā arī trīs pa­sa­žie­ru va­go­ni. Di­vus iz­man­to­jot dar­bi­nie­ku pār­va­dā­ša­nai, bet viens ir do­māts tū­ris­tiem.

Īs­te­no­jot Val­mie­ras paš­val­dī­bas un Ei­ro­pas eko­no­mis­kās zo­nas fi­nan­sē­to pro­jek­tu «Vec­pil­sē­tas ai­na­va pie Gau­jas — Val­mie­ras vēs­tu­ris­kā cen­tra re­vi­ta­li­zā­ci­ja», Gau­jas kras­tā paš­laik tiek bū­vē­ta lai­vu pie­stāt­ne. Vai­rā­kas ak­ti­vi­tā­tes pro­jek­ta sa­ka­rā sā­kās jau pa­gā­ju­ša­jā ga­dā, bet no būv­nie­cī­bas dar­biem tas ir līdz šim lie­lā­kais.

Augustā no Burtnieka dzelmes izceltas tikai divas cienīgas līdakas - tā nākas secināt, aplūkojot pieteikumus konkursam Burtnieka lielā zivs 2010. Iespējams, šīs vasaras rekordkarstums patiešām bija nogurdinājis abus - i copmani laivā, i zivi ūdenī...

Par aizgājušo vasaru un aktuālo dabas aizsardzības jomā Ziemeļvidzemē sarunājos ar vecāko valsts vides inspektoru ANDI ZVEJNIEKU, viņa darbības galvenais lauks ir Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāta teritorija.

Attēlā: AR GUDRA SAIMNIEKA APZIŅU. Zī­mi par īpa­ši aiz­sar­gā­ja­mām da­bas vēr­tī­bām sa­vā te­ri­to­ri­jā, klāt­e­sot jau­na­jiem tal­ci­nie­kiem, iz­vie­tot pa­līdz arī Burt­nie­ku pa­gas­ta «At­dzel­vie­šu» saim­nieks Jā­nis Grīn­bergs (tre­šais no krei­sās).