Šogad aprit 45, kopš veselības pils, kā tālaika presē mēdza godāt jaunuzcelto kompleksu Jumaras ielā, uzņēma pirmos pacientus. Tāpēc saruna ar veterāniem, kuri pēc pensionētās ārstes Ausmas Vītolas ierosinājuma viņnedēļ tikās slimnīcas 7. stāvā, sākās ar skatu uz pirmsākumiem.
VIKTORS KARPOVS. Valmierā kopš seniem laikiem, kaut vai sākot no brāļu draudzēm, ir bijis salīdzinoši augsts apgaismības līmenis un līdz ar to interese par izglītību un veselību: turīgākie sūtīja dēlus uz Tērbatu un Pēterburgu mācīties, un izglītība atnāca atpakaļ. Te bijuši gaiši prāti un savam laikam labi dakteri, – pieminēsim kaut vai tādas autoritātes kā Apinis, Ziediņš, vēlāk abi Bērziņi, – un tas tika turpināts. Kad mēs ar sievu 1966. gadā ieradāmies te, jo Valmierā vajadzēja gan ķirurgu, gan pediatru, ar prieku ievēroju, ka šeit salīdzinoši augstā līmenī ir traumatoloģiskā palīdzība un ķirurgu meistarība. Atceros, toreiz pilsētas centrā uz ielas ievēroju kādu vīru, kuram ģipsis bija tik perfekti uzlikts, kā to spēj tikai izcili meistari.
Jau tad, kad pirmoreiz tikos ar galveno ārstu Uldi Lauci, sapratu, ka viņš ir pārņemts ar ideju par jauno slimnīcu. Atgādināšu, ka tālākajā procesā ļoti liela nozīme bija arī Ritai Laucei.
Kas toreiz noteica šo nepieciešamību?
AMELITA OKŠE. Toreizējā slimnīcā telpu bija par maz, slimnieki bija spiesti gulēt arī koridoros, pat pie tualetes durvīm. Vairākas nodaļas bija izsvaidītas pa visu pilsētu: dzemdību, infekciju, arī poliklīnika, visur saspiestība. Galvenais, ka pilsēta strauji auga, jo bija uzcelta stikla šķiedras rūpnīca, paplašinājās citi uzņēmumi, cēla jaunas mājas, iedzīvotāju skaits palielinājās.
Apbrīnojami, kā Uldis Laucis izcīnīja savu taisnību. Jāpārliecina bija funkcionāri Rīgā un Maskavā. Valmierā tobrīd bija apmēram tikpat iedzīvotāju, cik Cēsīs, kas arī pretendēja uz jaunu slimnīcu, bet Laucis spēja argumentēti pārliecināt, ka nākotnē Valmierai tā būs svarīgāka. Mūsu slimnīcu atvēra 1975., poliklīniku – 1984. gadā.
SASPRINGTI. Operāciju zālē. Foto no personiskā arhīva