Ar cerību tam, ka paši spēsim būt pietiekami stipri, saprātīgi un veiksmīgi, lai pastāvētu par sevi, strādātu un sistos pa dzīvi līdz tam brīdim, kad beidzot jutīsim stabilāku pamatu zem kājām. Dievs lai dod, ka šo laiku mēs nodzīvotu arī daudz saliedētāki – tautā, ģimenē, draudzībā un – kā tagad ir moderni teikt – apkaimju un citās kopienās*.
Gada izskaņā vienmēr gribas ļauties optimismam un pārliecībai, ka «brīnumi notiek, ja brīnumiem tic». Tomēr ir bīstami naivi izlikties, ka šogad mūsu dzīvēs būtu noticis kaut kas svarīgāks – vai tikpat svarīgs – par sadzīvošanu ar kovidvīrusa mutācijām. Turklāt roku rokā ar enerģētisko krīzi – gan mājsaimniecību budžetos, gan ekonomikā – šī posta «evolūcija», dziedi vai raudi, raisa viegli apokaliptiskas noskaņas.
Esam šogad piedzīvojuši dziļu vilšanos varas institūcijās, uz kurām – lai kā tās agrāk vārdos nicinātu – ikdienā paļaujamies. Rudenī Krišjāņa Kariņa valdības apņēmība salūza pilnībā, tā ļāvās izbīlim. Sākās izmisīga mētāšanās starp mediķu prasībām pēc bargiem sanitāriem ierobežojumiem un pašu politiķu vēlmi pielabināties dažādām topošo 14. Saeimas vēlētāju grupām.