Skolotāja, kas nenobijās
Mums katram ir savs skolotājs, kam esam reiz uzticējušies, kam gribējās līdzināties, jo likās: nav skolā otra tik zinoša, iznesīga un arī mīļa cilvēka. Droši vien daudzi Rūjienas vidusskolas absolventi tā joprojām saka par savu latviešu valodas skolotāju un audzinātāju DZINTRU GULĀNI, bet tikai agrākās 8.a klases audzēkņiem ir vēl kāds tikai viņiem kopīgs NOTIKUMS. Par to arī saruna ar skolotāju Dzintru īsi pirms titula «Rūjienas Goda pilsonis» saņemšanas.
Ar jaunības maksimālismu
«Augstskolu, kļūstot par latviešu valodas un literatūras skolotāju, pabeidzu 1972. gadā. 1977. mācību gadā man bija uzticēta pirmā audzināmā – 8.a klase. 23. aprīlī notika komunistiskā sestdienas talka. Kopā ar savu klasi un skolotāju Gunāru Ziemu saņēmām uzdevumu nogrābt lapas tajā Rūjienas parka daļā, kur Latvijas brīvvalsts laikā bija uzstādīts zemkopības ministram Arturam Alberingam veltītais Kārļa Zemdegas piemineklis «Sējējs». Tā kā esmu vietējā, tad zināju vecāka gadagājuma cilvēku nostāstus par to, ka piecdesmitajos gados kādā naktī slepus «Sējējs» no postamenta vardarbīgi norauts ar ķēdēm. Krītot tam nolūzušas kājas un galva. Tautā bija nostāsti, ka pieminekļa lielā, smagā rumpja daļa esot kaut kur turpat arī aprakta. Uz «Sējēja» postamenta bija novietots padomju laikiem atbilstošs ģipša atlējums «Pionieris ar balodi».
Sagadījās tā, ka, grābjot lapas mums ierādītajā sektorā, skolēni zemē pie postamenta pamanīja kaut ko kājām līdzīgu. Bērni prasīja, kas gan tas varētu būt. Izstāstīju, ko zināju par «Sējēja» bēdīgo likteni. Tad... notika neticamais – sākās kaut kas līdzīgs stihijai, ko neviens vairs nespēja apturēt. Puiši aizskrēja, mehāniskajā darbnīcā sadabūja garus iesmus un ar tiem sāka durstīt zemi visapkārt. Nelikās mierā, kamēr beidzot krietni tālāk viņu pīķi pret kaut ko cietu atdūrās. Tūdaļ visiem rokās bija lāpstas, raka nudien kā ar vēju! Drīz vien notikuma vietā parādījās arī traktors, piekabe un pat ceļamkrāns. Likās, ka mūs kāds vada, tik ātri un saliedēti viss tobrīd notika. Ieradās arī skolotājs Galzons (tagadējā mākslas skolas direktora Jāņa Galzona tēvs) un notiekošo safotografēja vēsturiskai reportāžai. Šie unikālie fotouzņēmumi joprojām atrodami pie Rūjienas vēstures glabātājas Līgas Siliņas. Atrakto pieminekļa fragmentu vispirms aizveda uz Galzona māju, bet vēlāk pārveda uz Zemdegas dārzu Rīgā.
DZINTRA GULĀNE: «Rūjienas vidusskolai veltītās grāmatas gatavošana ir apjomīgs darbs, kam savas prasmes veltu ar patiku, jo mani vienmēr ir aizrāvusi novadpētniecība.» Ārijas Romanovskas foto
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv