Rencēnos par Aspaziju
Kad saule iegriezusies ceļā uz vasaru un sāk dziedāt putni, Rencēnu pensionāru biedrības «Sapratne» biedri pulcējas kopsapulcē. Šī gada marts Latvijā ir citāds — 150. jubileja Aspazijai. Latvietei, dzejniecei, vairāku lugu autorei, kas pazīstama kā sieviešu tiesību cīnītāja, apliecinot to savos literārajos darbos. Par Aspazijas dzīvi un mīlestību pensionāriem stāsta kopsapulces ciemiņš — kādreizējā rencēniete, viena no Ploču ģimenes astoņām māsām Mirdza Lībiete. Šobrīd cēsniece — literāte, rakstniece, skolotāja.
Mirdzas kundze ir izcila stāstniece, ārkārtīgi zinoša literatūras un literātu biogrāfiju vēsturē. Viņa savā stāstā savij domu graudus no dažādu latviešu dzejnieku darbiem, uzburot ainu no savas dzīves, pamazām nonākot pie Aspazijas un viņas dzīves lielās mīlestības — Raiņa. Stāsts atklāj notikumus no Elzas Rozenbergas (Aspazijas) bērnības un jaunības kā iemeslus vēlākai Aspazijas cīņai par sieviešu brīvību un tiesībām. Par pirmo tikšanos ar Raini, kas kļūst skaistās Elzas mūža mīlestība. Par Pleskavu, Slobodsku un Kastaņolu, kur Aspazija dodas līdzi Rainim trimdā. Un varam vaicāt, kas Aspazija būtu bez Raiņa un kas Rainis bez Aspazijas. Kas saule bez ēnas un ēna bez saules? Pat burtiski, jo Rainis ir latviešu tautas Saules dzejnieks.
RENCĒNOS. Milda Trauberga (no kreisās), Gaida Saliņa un Mirdza Lībiete aplūko vēstules un autogrāfus, ko atstājuši vairāk nekā 100 literātu un kultūras darbinieku.
Ineses Birzkopes foto
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv