Pārlūkojot partiju programmas, neko novatorisku tajās uziet gan neizdevās, jo to autori, lai arī katrs ar savu politisko pārliecību, turējušies pie pārbaudītām metodēm: galvenais solīt, daudz nedomājot, kā tas būs izpildāms reālajā dzīvē. Tā partija Saskaņa, kura pēc dažādu aptauju rezultātiem joprojām bauda rīdzinieku vislielāko uzticēšanos, vispirms savam elektorātam atgādinājusi, ka Rīgu vadījusi 10 gadus, uzskaitot savus labos darbus – brīvbiļetes sabiedriskajā transportā pensionāriem un skolēniem, brīvpusdienas bērniem, parkus un promenādes izgāztuvju vietās, desmitiem izremontētu skolu un bērnudārzu, Līgosvētkus krastmalā, miljoniem tūristu pilsētas ielās, Pasaules koru olimpiādi, uzsverot, ka «pašlaik Saskaņu cenšas iznīcināt nevis mūsu kļūdu, bet mūsu panākumu dēļ», jo Saskaņa, raugi, esot vienīgā partija Latvijā, kas izpildījusi visus savus vēlētājiem dotos solījumus sociālajā jomā. Skaidrs, ka pēc šāda palīgā sauciena visu šo priekšrocību izmantotāji, neraugoties uz Rīgas satiksmē un citos pašvaldības uzņēmumos atklātajām nelikumībām, kaut uz kruķiem vai pat rāpus ieradīsies vēlēšanu iecirknī, lai ar savu balsi novērstu briestošo netaisnību.
Arī partija Gods kalpot Rīgai!, kas visus šos 10 gadus bijusi koalīcijā ar Saskaņu, sola saglabāt visus jau esošos sociālos labumus, aktīvi labot tiltus, kā arī «piecos gados pedagogu mēnešalga skolās un pirmsskolās pieaugs līdz 2000, pārējiem Rīgas skolu un bērnudārzu darbiniekiem – līdz 1000, bērnudārzu auklītēm – līdz 1200 eiro mēnesī. Veselības apdrošināšanu visiem izglītības darbiniekiem. Visās skolās atjaunotas datorklases, ierīkotas dabaszinātņu laboratorijas. Katram skolēnam planšetdators. Vieta bērnudārzos visiem, kuriem tas ir nepieciešams», un tādā garā.