Nu ko, ļoti gribas ticēt, ka teju zemāk par zemi nokritušais Egila Levita reitings būs palīdzējis viņam un Rīgas pils galmam atbrīvoties no ilūzijas, ka tautas mīlestība pret savu «valstgribi» ir neizsmeļama. Ne tikai saprast, bet arī sākt kaut ko darīt lietas labā. Šis nu ir tas gadījums un tā personība, kad – ja vien ir lieldūša un rīcībkrampis – reitingam var «mainīt polaritāti» – to no zemiem mīnusiem strauji uzdzenot augstos plusos. Lai nu Laimes māte (varbūt arī pats Jahve debesu augstumos) stāv klāt šādā mums visiem vajadzīgā darbā!
Turklāt – vai arī iepriekšējās valsts galvas mums nesareiba no saldās apziņas, ka nokļūts pašā varas piramīdas galotnē? Ka nu viņa/-as galvu rotā neredzams, bet bezgala krāšņs Latvijas valdnieka kronis? Dažs pat no šī reiboņa īsti neizgāja. Visi mēs esam tikai cilvēki*…
Tā nu Levits no augstā nama tribīnes – ceru, priecējot savu politisko krustmāti Ināru Mūrnieci! – viedi un laipni izrīkoja likumdevējus viņiem atlikušā gadā (un ar to pilnīgi pietiekot) paveicamajam. Ir jāturpina iesāktās reformas un jāieliek pamati citām valstij un tautai kritiski svarīgām pārmaiņām. Galvenie uzdevumi ir stiprināt mūsu iekšējo drošību un pārvarēt Latvijas strukturālo atpalicību, lai nevelkamies vismaz Baltijas kaimiņiem astē.