Mans draugs aizkavējās darbā, un arī dēla tūļības saērcinātā māte palika viņu gaidām dzīvoklī. Kopā ar kolēģi un vēl daudziem citiem cilvēkiem, kas pulcējās posta vietā, Uģis redzēja, kā jumta sijas pēc septiņiem vakarā iebrūk vēlreiz, nobendējot trīs glābējus, kuri bija devušies drupās meklēt cietušos. «Mēs ar Māri skaidri zinājām, ka nevienam nespējam nekā palīdzēt, bet projām aiziet vienkārši nevarējām. Stāvējām tur pavisam nolēmēti un skatījāmies notiekošajā – kā ierodas un dodas projām ātrās palīdzības busiņi, kā celtniecības tehnika sāk pārcilāt un uzlauzt drupas…» Mēs, daudzi citi, tikpat hipnotizēti vērāmies savos televizoros, vēl nespējot noticēt ieraudzītajam.
Pieci gadi. Laiks sākt aizmirst?
Burtu izmērs