Par izturēšanos pret mājdzīvnieku
Ir tautas dziesma, kurā teikts: «Laba mana māmuliņa, labi mani mācījusi: ne sunīša kājām spert, ne guntiņas pagalītes.» Es šoreiz vairāk par to, kā ir jāizturas pret mājas mīluli. Vienā dienā novēroju, ka trīs jaunas meitenes pie veikala paijā kaķi.
Nezinu, vai tas bija kādam mājdzīvnieks vai vienkārši kaķis, kas dzīvo uz ielas, bet meitenes tīri priecīgas. Tad no veikala iznāca sieviete, salamāja vienu no meitenēm par to, ka paijā ielas kaķi, jo var dabūt dažādas slimības, un norāva viņu no kaķa nost. Kas mani pārsteidza visvairāk – meitene centās kaķim iespert. Sieviete, domājams, meitenes mamma, par to neteica ne vārda. Un tad es aizdomājos – vai tāda ir attieksme, ko vēlas no bērna? Labi, kaķis paspēja pamukt malā, un viņam netrāpīja veltītais spēriens.
Protams, katrs savu bērnu audzina tā, kā vēlas. Līdz ar to, ja ir alerģija pret spalvām un vecākiem ir bail, ka dabūs kādu slimību, paijājot kaķus uz ielas, – ir bērnam jāstāsta, kāpēc viņš nedrīkst kontaktēties ar dzīvnieku, bet tas jau nenozīmē, ka tam dzīvniekam tāpēc būtu jādara pāri.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv
Liekas diezgan muļķīgi rakstīt "jaunas meitenes", latviešu valodā parasti ar vārdu "meitene" saprot, ka tas cilvēks ir gados jauns, līdz 16/18 gadu vecs. Šajā situācijā piemērotāks, iespējams būtu vārds meitēns vai meitenīte.
Visticamāk, ka bērns nemaz negribēja tam dzīvniekam iespert, vienkārši centās, kā nu mācēdams, kaķi aizbiedēt prom.