Šim darbam nav pielikts punkts, jo regulējumu ir nepieciešams pilnveidot, lai Latvijas lauki no tā gūtu maksimālu labumu. Nākamais būtiskais solis būtu vēl vairāk ierobežot spekulācijas ar zemes darījumiem, lai lauksaimniecībā izmantojamā zeme nekļūtu par juridisko personu spekulatīvu darījumu objektu. Piemēram, prasot pierādīt finansējuma izcelsmi, pērkot zemi. Tas bija viens no priekšlikumiem, ko Saeimā diemžēl neatbalstīja.
Darbs pie šī likumprojekta Tautsaimniecības komisijā noritēja vairāk nekā pusgada garumā. Atbalstīju visus ierobežojumus, lai tādējādi ļautu pašmāju lauksaimniekiem saimniekot savā zemē un lai Latvijas lauki būtu ekonomiski aktīvi. Pats piedāvāju stingrākus ierobežojumus ārzemniekiem, pieprasot nodzīvot Latvijā vismaz piecus gadus un tikai tad atļaut pirkt zemi. Paralēli komisijas sēdēm strādāja darba grupa, kas vērtēja arī iedzīvotāju iesniegto iniciatīvu par aizliegumu ārzemniekiem iegādāties zemi Latvijā. Taču vienprātību bija grūti panākt, jo pamatā nācās skatīt skaļus, es pat teiktu, avantūristiskus priekšlikumus. Nebija skaidras un stingras nostājas attiecībā uz Eiropas Savienības pilsoņiem, kuri vēlas iegādāties lauksaimniecības zemi. Vienprātības šajā jautājumā nebija pat starp lauksaimnieku organizācijām.
Es redzu Latvijas lauku attīstību, balstītu uz nelielām saimniecībām, kas ražo produktus ar augstāku pievienoto vērtību. Patlaban Rietumeiropā ļoti pieprasīta ir tieši bioloģiskā pārtika. Manuprāt, šādas nelielās saimniecības būtu visvairāk jāatbalsta. Saimniecības, kas ražo inovatīvus produktus ar augstu pievienoto vērtību, nevis ar iespējami lielāku hektāru skaitu īpašumā. Tai pašā laikā nedrīkstam aizmirst par tām saimniecībām, kas mūs nodrošina ar pienu, kartupeļiem, graudiem un citiem pārtikas produktiem.
Svarīgi uz lauksaimniecības politiku raudzīties ilgtermiņā — kas būs pēc 10, pēc 20 gadiem. Lai Latvijas laukos varētu saimniekot jaunā uzņēmēju paaudze, kuriem tas ir gan veiksmīgs bizness, gan dzīvesveids. Piemēram, Vācijā kopš 2001. gada nepastāv ierobežojumi ārvalstniekiem iegādāties zemi. Taču zemes pirkuma līgumi ir jāiesniedz federālo valstu apstiprināšanai. Tas, manuprāt, ir labs mehānisms un godīgs noteikums. Darījumu var atteikt, ja attiecīgo zemi par samērīgu cenu ir ieinteresēts iegādāties lauksaimnieks vai arī ja zemes cena ir nesamērīgi augsta. Šie noteikumi Vācijā attiecas uz visiem neatkarīgi no pircēja pilsonības. Manuprāt, gana godīgi un drosmīgi. Kāpēc mēs cenšamies izgudrot jaunu riteni, nespējot pārņemt pieredzi no citām valstīm?
Uzskatu, ka vispirms Latvijā ir jāizveido skaidra un saprotama lauksaimniecības zemes politika, kas, pirmkārt, atbalstītu vietējos lauksaimniekus.
Lauksaimniecība ir pamatnozare lauku teritorijās, un tajā patlaban strādā vairāk nekā 71 tūkstotis iedzīvotāju. Vispirms priekšroka jādod vietējiem iedzīvotājiem, nelielām saimniecībām un tikai tad ārzemniekiem, bet arī tad ar stingriem nosacījumiem, lai zemi neizmantotu spekulācijām.
Mēneša laikā mēģināšu sagatavot jaunus priekšlikumus, lai maksimāli ierobežotu spekulācijas ar zemi. Tie būs diezgan revolucionāri, kas vienlīdz skars gan zemes uzpircējus — fiziskās personas, gan uzņēmumus, kuru īpašumā nonāk zeme, nopērkot citu uzņēmumu kapitāldaļas.
Zemei jābūt pilnvērtīgi apstrādātai un izmantotai lauksaimniecībā. Ar maksimālu pievienoto vērtību. Par ekonomiski aktīviem Latvijas laukiem un vairāk vietējām saimniecībām! Tam ir nepieciešami vien daži nosacījumi: aktīvi un darboties griboši cilvēki, kā arī iespējas, valsts atbalsts un nepieciešamie instrumenti.