No Dziesmusvētku piezīmju kladītes

Vienam ēdināšana šķita zem katras kritikas, bet citu apmierināja pilnīgi viss un viņš teica labus vārdus savas nakšņošanas vietas pavārēm, kas pirmšķirīgi rūpējušās, lai dalībnieki būtu brangi paēduši visas dienas garumā. Kāds kritizēja pirmā koncerta vadītājus un uzteica otro, kamēr cits bija pilnīgi pretējās domās. Par repertuāru vispār visi saplūktos, ja strīdētos klātienē, nemaz nerunājot par nakts sadziedāšanos, kas vieniem bija jautrība, bet citiem vilšanās. Tāpat arī deju lieluzvedums un citi svētku notikumi bija izsijāti cauri smalkam kritikas sietam, un, šķiet, svētkus katrs piedzīvoja lielā mērā atbilstoši tam, ko no tiem gaidīja un kādām acīm tajos skatījās. Viens viedoklis dalībniekiem, cits – svētku apmeklētājiem, un tikai retumis tie bija vienisprātis. Pēc svētkiem to izvērtēšana, protams, ir vajadzīga, lai nākamreiz novērstu nepilnības un svētki izdotos vēl labāki.

Man kā vērotājai visu svētku garumā bija sajūta, ka visas norises bija ļoti rūpīgi sagatavotas un pārdomātas, visur klātesoša bija svētku organizēšanas kopējā stratēģija no lielām lietām līdz katrai mazākajai «skrūvītei». Gaisā netverami vēdīja kopības gars, milzīga pacilātība, bet tajā pašā laikā parauga cienīga disciplinētība. Rīgas atslēgas bija atdotas svētkiem, vienam otra sajušanai, tautas dārgumu pārcilāšanai un ikdienā pazaudētās vienotības atrašanai. Vismaz uz brīdi, lai pārliecinātos, ka tāda ir iespējama.

Mūsējie visskaistākie

Svētku lielais gājiens katrreiz ir līdzīgs, tomēr laikmeta koordinātas vienmēr citas. Tas arī nosaka atšķirību nianses. 

Nenobrīnīties, cik mūsu mazajā Latvijā bagātīga tautastērpu dažādība! Astoņas stundas ilgajā cilvēku straumē neapnicis vari skatīties ne tikai apģērbu, bet jo sevišķi cilvēku prieku par savu esību. 

Tas, kas pievērsa uzmanību, bija amatierkolektīvu nosaukumi. Tiem bieži vien pietrūka vajadzīgā poētiskuma, svinīguma vai nopietnības. Īpaši deju kolektīvi, it kā uzturot jestru un humoristisku noskaņu, tos bija nodēvējuši pagalam vieglprātīgi, it kā baidoties, ka par viņu vēlmi vai prasmi dejot smiesies, tāpēc labāk savlaicīgi pasmieties pašiem par sevi. Nosaukumam nav mazsvarīga nozīme. 

Tie, kuri skatījās gājienu televizoru ekrānos, dažās sekundēs, ko varēja atļauties kolektīvu tuvplāniem, meklēja savējos, tvēra mirkļus un lepojās. Mums, Valmieras novadam, šogad bija īpašs statuss un privilēģija būt gājiena galvgalī, un mūsējie arī bija visskaistākie. Tā par savējiem domāja katrs novads.

Bija iespaids, ka nekad līdz šim svētkos un arī gājienā nebija piedalījušies tik daudz ārzemēs dzīvojošo latviešu kolektīvu. Viņu parāde bija sevišķi aizkustinoša. Pat debesis par satikšanos birdināja prieka asaras un krietni viņus samērcēja.

MEŽAPARKA ESTRĀDĒ 20 000 noslēguma koncerta dalībnieku un 30 000 skatītāju. Nacionālā kultūras centra foto