«Braucam uz sadraudzības pilsētu jau ceturto gadu, vedam visu, ko mūsu amatnieki sadarinājuši – zeķes, cimdus, mājražojumus, medu un medus produktus, žāvētus ābolus, piparkūkas. Katru gadu izmēģinām kaut ko citu, bet ir mums savi pastāvīgie klienti. Turienes latviešiem, piemēram, vairāk interesē ēdamās lietas – Latvijas maize, Latvijas šokolāde. Vedam ne tikai Liepkalnu, bet arī Lielezera produkciju, ļoti labi pērk no Kārķiem atvestās tamborētās bērnu rotaļlietas. Mums ir bijuši tādi jautri vakari, kad atnāk divas pieaugušas sievietes ap gadiem sešdesmit, pārgurušas no staigāšanas, bet, ieraugot šīs mantiņas, krīt azartā un tik uzjautrinoši smejas un dzīvojas, ka dažkārt pat bērniem tas tik dabiski neizdodas.
Uz blakus galda redzami Ingunas Zukures smiltsērkšķu ievārījumi, labs našķis ir grauzdētas sēklas medū, ķiploku pesto ar baziliku un ķiploku pesto ar dillēm – tos uz Vāciju vedīsim pirmoreiz. Būs arī Naukšēnu vīni, Naukšēnu eļļas, ka tikai Dievs dotu tirdzniecībai labvēlīgu laiku! Ceturtdienas vakarā ierodamies, piektdien pēcpusdienā sākas tirgošanās. Pirmajā vakarā no četriem līdz desmitiem, sestdien visu dienu no desmitiem līdz desmitiem un svētdien no desmitiem līdz septiņiem vakarā.
INESE KAZULE-KAMZOLA: – Tieši novembrī apritēja gads, kopš gatavojam šīs šūpoles, un tas jau kļuvis par ģimenes biznesu – vīrs ir atbildīgs par koka detaļām, urbj tajās caurumus un palīdz man visu salikt kopā. Ārijas Romanovskas foto