Kaspars: Esmu no Cēsīm, esmu audzis pa Cēsu pusi un Vecpiebalgas pusi, bērnību pavadīju laukos. Uz Valmieru jaunībā braucu atpūsties.
Agnese: Esmu no Jaunpiebalgas puses. Esmu mācījusies Valmieras Valsts ģimnāzijā, pēc tam ceļi no Valmieras aizveda, jo padzīvoju Rīgā un arī ārpus Latvijas. Kad paliku stāvoklī ar mūsu dēliņu Konoru, tad sapratām, ka Valmiera būs tā vieta, kur vēlamies, lai viņš augtu. Šī pilsēta ir mīļa, un mums ir labas atmiņas par to, arī mūsu kāzas svinējām šeit. Sapratām arī to, ka šeit vēlamies veidot savu biznesu.
K.: Pirms savas picērijas atvēršanas ēdināšanas sfērā esmu jau 15 gadus. Sākot no trauku mazgāšanas līdz pat restorāna vadīšanai. Šis ir mans lauciņš, tas vairāk ir kā sirdslieta.
A.: Man savukārt ir digitālā vide, viss, kas saistīts ar reklāmu, mārketingu. Ēdināšana man ir bijusi tik tuvu, cik vien atceros savu darbu picērijā, kas bija labs dzinulis, lai mācītos, kāptu augstāk un darītu vairāk to, kas patīk manai sirdij. Dzīvē viss atgriežas kā bumerangs, esmu atkal picērijā, bet šoreiz mani pienākumi ir reklāma un mārketings.
AGNESE UN KASPARS OZOLIŅI. Pēc intervijas savā Picu Fabrikā OZO. G. Riekstiņas foto