Mīlestība bērnam dod dzīvesspēku
«Grūtības ir tās, kas mūs norūda, bet ar nosacījumu, ja galīgi nesalūsti,» saka sociālā darbiniece AGITA DREIBLATE, kura vairāk nekā desmit gadus strādā Latvijas SOS Bērnu ciematu asociācijā, uzklausot un palīdzot gan bērniem, gan ģimenēm. Tagad Agita vada Vidzemes atbalsta centru «Airi vecākiem».
Rīt kalendārā ierakstīts, ka atzīmējam Starptautisko bērnu aizsardzības dienu. No kā mums bērni visvairāk jāsargā?
Manas domas, ka bērna lielākais risks dzīvē ir būt nemīlētam. Tad bērns iemācās, ka ir nevajadzīgs. Nevajadzīgs visai dzīvei. Ir jārod apstākļi, kas cilvēkam dod dzīvesspēku. Lai viņā netrūkst emocionālo resursu, brieduma turpināt cilvēci, veidot ģimeni, radīt bērnus un dāvāt viņiem ko labāku, nekā paši esam piedzīvojuši. Mūsu uzdevums ir darīt tā, lai bērni spēj sevī audzēt labā resursus. Kam tā ir mamma, kam tētis, kam tante, vecmāmiņa vai skolotāja. Svarīgi, lai bērnam ir cilvēks, kurš iedevis ticību dzīvei un spēju saprast: varēsi, būsi, darīsi, jo tevī ir spēks!
Un tā izaug starp mums tie, kas ir ar krampi, kas mīkstčauļi.
Kad runājam par bērniem, tad stāsts vienmēr ir vairāk par pieaugušajiem. Ko mēs spējam, ko gribam izdarīt? Katrs bērns kaut ko māca. Jā, viņi ir lielākie skolotāji. Ja gribi pieņemt un mācīties, tad viss sekmējas. Vecākiem tas ir grūti, tā ir lielajiem cīņa pašiem ar sevi, pieņemt jauno. Tā sanāk, ka, domājot par bērnu rītdienu, mums sevi ir jāskata spogulī. Pieņemt bērnu, bet savu labo piemēru rādīt. Tiksi grūtībām pāri, kāds atbalstīs, tad augs tevī spēks; ja viss viegli, pārāk viegli nāk, tad gadās būt ņēmējam.
Esmu dzirdējusi, ka vecāki it kā joko: «Saki paldies pirmajam, vecākajam bērniņam, kurš tev mācīja būt par mammu un tēti.» Bet ir šajā domā patiesība.
Jā, un tas ir jāatzīst. Ja man jaunībā, bērnus audzinot, būtu tās zināšanas, kas jau ar ceturto, un vēl šodienas pieredze, tad man jāatzīstas, ka daudz es būtu darījusi citādi. Kad tiekos ar vecākiem nodarbību grupās un runājam par bērnu emocionālo audzināšanu, tad pieaugušie bieži atzīstas, ka viņiem pietrūcis vecāku uzmanības, laika un mīlestības. Jā, bijis viss: aprūpēti, paēduši, arī labi izglītoti, bet mīlestība? Mīlestību ir jāmāk arī paust, izrādīt. Un mana paaudze to neprata, tas nebija tā pieņemts.
JAUNIE VECĀKI ir gatavi bērniem dāvāt emocionālo pusi, un bērni to novērtē un novērtēs. Tā ir mīlestības pieredze, kuru bērni dos tālāk, – tā četru bērnu mamma, sešu bērnu vecmāmiņa un padomdevēja daudziem vecākiem un audžuvecākiem Agita Dreiblate. Jāņa Līgata foto
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv