30. jūlijā varēsim svinēt piecgadi, kopš valdība atbalstīja Reemigrācijas atbalsta pasākumu plānu no 2013. līdz 2016. gadam. Toreizējais ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts, kura vadībā tapa plāns, uzsvēra, ka tā mērķis nav aicināt visus emigrācijā dzīvojošos nekavējoties braukt atpakaļ, rūpīgi neizvērtējot darbavietu un atalgojuma situāciju Latvijā. Tomēr šis plāns paredzēja astoņus konkrētus rīcības virzienus un to īstenošanas pasākumus, lai cilvēki varētu orientēties informācijas klāstā un nepieciešamajās darbībās ar dažādajām valsts un pašvaldības iestādēm, ja ir pieņemts lēmums atgriezties Latvijā.
2014. gadā reemigrācijas atbalsta pasākumu īstenošanai papildus valsts budžetā tika piešķirti 276300 eiro, 2015. gadam — 602600 eiro un 2016. gadam — 596400 eiro. Šie skaitļi būtiski atšķīrās no plānotajiem, tāpēc ierēdņiem atkal bija lieliska iespēja aizbildināties, ka «būtisks šķērslis plāna sekmīgai ieviešanai bija pasākumiem nepieciešamā finansējuma trūkums». Tieši tāpēc iecerētie pasākumi esot īstenoti daļēji vai neesot īstenoti vispār, piemēram, neesot noteikta institūcija, kas sniegtu konsultācijas un nodrošinātu informāciju jautājumos par pārcelšanos un uzturēšanos Latvijā. Tad nu jautājums — kas par tiem gandrīz 1,3 miljoniem eiro vispār tika izdarīts?! Kā liecina 2016. gadā LU Filozofijas un socioloģijas institūta veiktās aptaujas dati, par Reemigrācijas atbalsta pasākumu plānu neko nezināja 61% aptaujāto, kaut ko dzirdējuši, bet neko konkrētāk nezināja 30%. Tikai 9% no aptaujātajiem bija informēti un zināja, ko plāns paredz.