Krišjānis Kariņš un diemžēl arī mūsu politisko spēļu «arbitrs» Egils Levits uzskata, ka patlaban jebkāda partijiska cūcība ir pieļaujama un attaisnojama – ar pilnīgi amorāliem, pat prettiesiskiem «argumentiem» – koalīcijas stabilitātes vārdā. Valdība tik grūtā krīzes brīdī nedrīkstot krist, un tāpēc – nekādu atklātu strīdu, nekādu diskusiju! Un vispār – Nacionālā apvienība ar KPV LV jau praktiski esot saplūdušas vienā veselumā… Tas, ka irstošās partijas – bet pilntiesīgas koalīcijas partneres – valdei ir cits viedoklis par šādu kanibālisku «saplūšanu» – tiek demonstratīvi nesadzirdēts.
Citāds, bet būtībā līdzīgs piemērs ir redzams tālāk uz dienvidaustrumiem, kur visa Ukrainas politika ir sevi un tautu ieslodzījusi kareivīgas retorikas murdā – tāpēc miers tai ir ļaunākais murgs. Pat valsts galva, kurš savu amatu ieguva ar karadarbības izbeigšanas solījumiem, ātri saprata, ka labāk ir «kaukt citiem līdzi»… Šāda vispārēja vienprātība nevairo valsts drošību, par tās pārticību vispār nerunājot.
Tāda, savu svarīgumu slavējoša, vienmēr ir bijusi vienotībnieku sirdsdziesma: «Mīļā tauta, zini, ka (mūsu) valdība ir tava augstākā vērtība, bez tās tu neesi nekas, tūlīt pat pazudīsi no zemes virsas! Bla, bla, bla…» It kā tad, ja valdība pārkārtotos un sakārtotos citas partijas premjera – varbūt Jāņa Bordāna, varbūt Jura Pūces – vadībā, mediķi vairs nemācētu vakcīnas potēt, bet VID grāmatveži – dīkstāves pabalstus izmaksāt.