Kā tu saprati, ka rokdarbi – tas ir tavs?
Man negribas sevi lielīt kā rokdarbnieci, jo ir cilvēki, kas to dara labāk un vairāk un tas ir viņu pamatdarbs. Man tas ir hobijs – tas, ar ko nodarbojos brīvajā laikā. Tomēr es teikšu, ka rokdarbi un praktiskā latvieša raksturs mums ir iedzimts ģimenē. Manai mammai padodas šūt, adīt. Viņai patīk arī floristika, un mājās vienmēr taisījām adventes vainagus un rotājumus un pat labojām mēbeles. Mēs visu darījām paši, nekad nesaucām meistarus vai cilvēkus, kas to var izdarīt labāk. Arī abas manas māsīcas ir rokdarbnieces, viena no viņām pat ir šuvēja. Opim vienmēr ir patikuši roku darbi.
Aizraušanās ar rokdarbiem sākās jau tad, kad biju maza. Mēs, trīs māsīcas, sanācām kopā un šuvām Bārbijām maziņas drēbītes un sapņojām, ka tad, kad būsim lielas, arī pašas sev mācēsim šūt. Man ir arī šujmašīna, kas gan nav nekāda jaunā. Tā bija manas omes šujmašīna, vecs Singers, tagad tā ir mana, un nevienam to neatdošu un nepārdošu, lai gan dažkārt prasa daudz nervu. Viens, ko man patīk darīt, ir pārveidot lietas. No veciem palagiem uzšūt svārkus vai vienkāršas kleitas. Protu arī pielabot apģērbu, lai izskatās labāk. Nekaunēšos – man patīk aiziet uz lietoto drēbju veikaliem, tur varu atrast ko tādu, kas man patīk, bet īsti neder. Tad es to nopērku un mājās apgreidoju. Tā man ir tapuši daži svārki un vestītes. Pēdējos svārkus, ko es pati uzšuvu, biju uzvilkusi uz Vidzemes Augstskolas 1. septembri, kas bija šajā semestrī.
SANTA ar pašas veidotajiem auskariem. Foto no personīgā arhīva