Kad gribas kliegt
Esmu pastniece. Katru dienu pa lauku ceļiem vadāju avīzes un sūtījumus. Dienā man nākas nobraukt apmēram 100 kilometrus. Šoziem to izdarīt ir tik grūti kā nekad agrāk. Tā nav tikai mana, tā ir daudzu manu kolēģu problēma, jo: LAUKU CEĻI IR NEIZBRAUCAMI. Pa lielajiem, valsts nozīmes ceļiem vēl kaut cik rīta agruma sasalumā var uz priekšu tikt, bet, kā no tiem nogriezies uz tā saucamajiem vietējās nozīmes ceļiem, tā sākas vienas vienīgas šausmas. Uz pagastu tālākajām lauku sētām, līdz piemājas ceļa galā izliktajām pasta kastītēm ir neiespējami ar auto piebraukt.
Piemēram, pašlaik, kad sadūšojos piezvanīt «Liesmai», man no lielā ceļa jānobrauc vien nieka desmit kilometri, bet tā arī nekur vēl neesmu tikusi, jo šādos ceļa apstākļos pabraukt nevaru. Un tā gadās ne reizi vien. Bieži nekas cits neatliek: auto jāatstāj un prāvs ceļa gabals ir jānoiet kājām. Bet kā lai to izdara, ja viss ceļa segums ir kā slidotava?
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv