Nerezidentu – Latvijā nedzīvojošu cilvēku, pārsvarā Krievijas, Ukrainas, Kazahstānas vai citu postpadomju valstu iedzīvotāju – naudas piesaistīšana ir pilnīgi likumīgs un ienesīgs bizness. Ar to mūsu valstī patlaban nodarbojas ducis banku. Zināmākās un lielākās no tām ir Rietumu banka un «AB.LV» jeb Aizkraukles banka.
Vienlaikus tas ir arī ļoti ķēpīgs bizness, par ko vienmēr klājas politiķu un valsts iestāžu aizdomu ēna: vai tikai bankas nav pārāk neizvēlīgas austrumpuses klientu piesaistē? Varbūt tās uzglabā un legalizē jeb «atmazgā» viņu noziedzīgi iegūtus līdzekļus – tā kaitējot valsts tēlam, raisot neapmierinātību Briselē un Vašingtonā?
Gada pirmajā pusē, kad tika izlemta Latvijas iekļūšana attīstīto valstu ekonomikas organizācijā OECD, tieši tā dēvētās «nerezidentu bankas» tika piesauktas kā iespējams šķērslis panākumiem. Šādu kredītiestāžu, kas pieder galvenokārt vietējiem uzņēmējiem vai NVS kapitālam, it kā šaubīgais bizness valstiskajos masu medijos tika pretstatīts «pareizo» – skandināvu lielo jeb «sistēmisko» – banku darbībai. Ņemot vērā arī hibrīdkara un «piektās kolonnas» medīšanas psihozi, nozarē sākās bažas, vai tikai valsts varā nenobriest politisks lēmums pilnībā likvidēt šo biznesu.