Kopumā skolēns piedzīvo ap 15 režisoru ieceres un norādījumus. Tas, ko skolēns var izvēlēties, ir nemainīgā istabas scenogrāfija, tērpu un mūzikas noformējums – atstāt pidžamu, mācoties ieslēgt mīļāko mūziku. Viss cits ir plūsma, kurai gribot negribot jāļaujas. Kā jūtas skolēns šajā laikā, kad pieaugušo pasauli vairāk interesē autostāvvietu brīvbiļetes, aizkavējies datortehnikas iepirkums attālinātajām mācībām (ja nāk negaidīts epidēmijas otrais vilnis, pieaugušie to nevarēja paredzēt), atbildīgo ministru spēja parādīt savu vienotību uzskatos slēgt vai neslēgt kādu veikalu, likt vai nelikt masku, pērkot krējumu? Tik daudz svarīgu lietu, kas pieaugušajam risināmas. Kur paliek skolēns, kā viņš šobrīd jūtas un kāda būs viņa izglītība, skaļi nesaucot vārdu «kvalitāte»?
freepik.com foto