Izglītots bioloģiskais lauksaimnieks

Sfēras, kā Jānis tās nosauc, gan visai četrotnei strikti sadalītas – tēvs vairāk atbild par lauksaimniecību un tehniku, mamma darbojas gan pa māju, gan pa kūti, vecmamma, kurai jau 81 gads, viņai vēl pie slaukšanas palīdz, ja vajag, arī pati ar mašīnu uz veikalu aizbrauc. Pats jaunais saimnieks tur rūpi par lopiem un par projektiem, bez kuriem šodien par saimniecības attīstību nemaz nav ko domāt. 

Tad jau jums te spēcīga dzimta! 

Jā. Vecmamma vēl ir no Ķiguļiem, tēvs un mēs pārējie jau esam Kauči. Vecmamma te, Vecķiguļos, ir ieprecējusies, viņas vīram, manam vectēvam, kādreiz šīs mājas piederēja. 

Līdz ar to pats esi tepat vietējais lauku puika?

Dzimis, audzis šeit. Vienīgi Jelgavā četrus gadus padzīvoju, kamēr mācījos Lauksaimniecības universitātē zootehniku, esmu bakalaurs. 

Tad jau par lopiem tev viss skaidrs – ko un kā darīt... 

Galvenokārt jā. 

Vai esi vienīgais bērns ģimenē?

Nē, mēs esam trīs bērni. Man ir vecāks brālis, viņš vairāk uz elektroniku tendēts, dzīvo un strādā Rīgā, un arī jaunāka māsa, viņa ieprecējusies Trikātas pusē, tur arī dzīvo. 

Visi lauku darbi tev jau no bērnības acu priekšā. Taču arī to smagums redzēts, paša izbaudīts. Vai tas nenobiedēja?

Domāju, ka ne. Tā bija ierasta lieta, pie šiem darbiem jau no bērnības bija pierasts. Smagums mani nekad nav baidījis. Pirmais nopietnais darbs bija govju ganīšana. Kad vēl nebija elektrisko ganu, tad tieši ganīšana un dzirdināšana bija tās lietas, ko pirmās atceros. Tā ka daudzas vasaras ganos tika pavadītas.

LAIMĪGS JAUNS CILVĒKS LAUKOS! Jānis Vecķiguļu sētsvidū. Šeit dzīvo viņa vecāki un vecmamma, pats Jānis savu jaunās ģimenes ligzdiņu kopā ar draudzeni Līgu vij pāris kilometrus tālāk – Vecknipos. Gunta Vīksnas foto