Īstā «zelta lāde» ir tepat – tā ir mana zeme, mana Latvija
Personīgās izaugsmes koučs GUNITA PUTNIŅA pēc astoņpadsmit gadu prombūtnes Īrijā pagājušajā gadā atgriezās savā dzimtajā pilsētā Valmierā. Viņa atklāj: «Es eju gar Valmieras Stāvajiem krastiem, un man pilnīgi asaras birst, cik tie ziemā ir skaisti.
Man tas nav bijis gandrīz divdesmit gadus. Es esmu no tā aizbēgusi, sakot – tā Latvija (ironiski). Sniegu es neredzēju, tāpat kā Dubaijā neredzēju lietu. Atrodot sevi, atradu citas vērtības. Man vairs nav vajadzīgs tas, kas ir manā ego. Tagad no rīta es pieceļos un pasakos Dievam, ka es redzu šo skaisto sniegu. Man ir citas vērtības.»
Aizbēgu no Latvijas materiālās nedrošības dēļ. Būtībā es baidījos pati no sevis
Par savu pieņemto lēmumu doties projām no Latvijas Gunita stāsta, ka neesot gribējusi dzīvot uz citu cilvēku rēķina. Viņa stāsta: «Biju sev apsolījusi, ka dzīvē darīšu visu, lai man nevienam nav jāprasa nauda.» Pēc mācībām Limbažu 18. arodvidusskolā, kur tika apgūta veikalveža profesija, viņa devās uz Rīgu, jo gribēja būt patstāvīga. Pieteicās darbā mazā pārtikas veikalā, kur bez brīvdienām nostrādāja 35 dienas no plkst. 8.00 līdz 23.00, nopelnot 80 latus. Viņa turpina: «Pēc trim brīvdienām nostrādāju vēl 35 dienas un saņēmu 79 latus. Tad es vienkārši visam pazaudēju jēgu. Īstajā brīdī nāca piedāvājums no draudzenes, kura jau tobrīd dzīvoja Īrijā un strādāja šampinjonu saimniecībā, pārcelties uz Īriju, lai pastrādātu.
Foto no Gunitas personiskā arhīva
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv