Vai jūs esat valmieriete?
Es neesmu ne dzimusi, ne izaugusi Valmierā, tomēr šeit dzīvoju no 1998. gada. Esmu dzimusi Rīgā, bet daļu mūža pavadīju Madlienā, vietā, kas ir tagadējā Ogres novadā. Tā sanāk, ka Valmierā ir pagājusi mana mūža lielākā daļa, un tad varētu teikt, ka uzskatu sevi par valmierieti. Es apdomāju, kā tas ir sanācis, un pirms kāda laika sanāca par šo runāt, un sapratu, ka pirmais nopietnais darbs bija ziņu aģentūrā, no sākuma BNS, pēc tam ļoti drīz LETA. Un es tajā laikā tik daudz cilvēku iepazinu, ka var teikt — ieaugu pilsētā un reģionā kā tādā. Tolaik man nācās iepazīt ļoti daudzas jomas, izveidot kontaktus ar cilvēkiem, un var teikt, ka iedziļinājos daudzās lietās, kas šeit notiek.
Kā nonācāt līdz medijiem un žurnālistikai?
Es sāku studēt Vidzemes Augstskolā sabiedriskās attiecības, un tajos tālajos deviņdesmitajos tas bija kaut kas jauns un nezināms, atceros, ka mums arī iestāšanās intervijās prasīja, ko mēs ar to saprotam. Man bija kaut kādas versijas, un es ne pārāk pareizi atbildēju, bet iekšā tiku. Tajā laikā jau vispār Vidzemes Augstskola bija tikko izveidojusies – es iestājos augstskolas trešajā darbības gadā.
Studējot sabiedriskajās attiecībās, pirmais gads ir prakse žurnālistikā, un pirmo gadu gāju praksē BNS. Vēlāk puisis, kas strādāja šajā ziņu aģentūrā, mani uzrunāja kā potenciālu darbinieci, jo man patika ziņu veidošana. Es sapratu, ka man padodas īsi un koncentrēti uzrakstīt par galveno būtību. Man patika tas, ka no rīta mostoties, es nekad nezināju, ar ko tajā dienā nodarbošos. Žurnālista dzīve var būt ļoti mainīga, jo var piezvanīt redaktors un teikt, lai metu iesāktos darbus pie malas un dodos uz kādu notikumu. Ziņu aģentūrā tas ātrums bija tāds… ļoti iespaidīgs. Es nekad neesmu strādājusi tādā dzīvesstila izdevumā, kur plānošana notiek mēnešiem uz priekšu. Darbs ziņu aģentūrā mani ļoti aizrāva, un nostrādāju vairāk nekā 10 gadus, rakstot ziņas par Vidzemes reģionu.
AGNESE DĀVIDSONE. Ārijas Romanovskas foto