Sajūtas par saņemto nomināciju
Vienmēr ļoti augstu novērtēju Kocēnu novadu, jo tas kaut kā īpaši vienmēr māk pasteigties solīti priekšā – iedot balvu mazliet ātrāk, nekā tu jūties nopelnījis, bet dod impulsu – esmu pamanīts. Tā ar Kocēnu novadu ir ļoti bieži sanācis, ka tu kaut ko dari, un viņi tevi pamana, un tas dod stimulu strādāt vēl vairāk.
Kopumā mēs nekad neesam domājuši, ka šeit kaut ko taisām biznesam vai priekš citiem. Būtībā visas mūsu ģimenes galvenais darbības mērķis ir tas, lai mēs šeit varam ne tikai dzīvot, bet arī labi atpūsties.
Saimniecības sākums
2012. gada februāra vidū atnācām dzīvot uz šejieni mājā, kas bija pamesta divdesmit gadus. Tomēr tā bija vislabākajā stāvoklī, jo tur cilvēki bija pa vasaru dzīvojuši, tāpēc tai apkārtne bija smuka, bet pārējā daļa aizaugusi ar nātrēm. Kūts bija pilna ar mēsliem, kas stāvējuši divdesmit gadus. Savukārt, verot vaļā citas ēkas durvis, tās izgāzās.
Toreiz braucām kopā ar trušiem, kas tika vesti būrīšos, ar lielo kamazu. Ceļā pie Mazbrenguļiem kamazs salūza, remontēja nedēļu, bet kaut kā tikām galā. Tad bija stāsts, ka sešus mēnešus kurināsim ugunskurus, jo visu laiku šeit bija ko sadedzināt. Toreiz pie mums atbrauca lauku konsultante Inese Bērziņa un teica: «Jūs tagad iekārtojieties, un tad jūlijā mums ir trīs reiz trīs nometne, un mēs ar lielo autobusu atbrauksim ekskursijā.» Tas bija pamudinājums un mērķis tajā pavasarī strādāt, lai jūlijā varētu uzņemt šos četrdesmit bērnus un viņiem kaut ko parādīt. Tajā laikā strādāju pamatdarbā Valmieras sporta klubā par orientēšanās treneri, un tas nav savienojams ar tūrismu, jo sestdienās un svētdienās biju sacensībās, bet brīvlaikos – nometnēs. Pārējie ģimenes locekļi arī strādāja, bērni mācījās augstskolās.
Ārijas Romanovskas foto