Iegravētie gadi un vārdi ir svēti

Stāsts gan nebūs par vietām, bet par cilvēkiem, diviem vīriem, kurus būs grūti aizmirst. Un nevajag aizmirst. 

Vitālija pīšļi tagad apglabāti kādā mazā kapsētā Līvānu pusē. Velti viņa mīļie pagaidām nesaka, kur ir šī vieta, kur nolikt sarkanbaltsarkanu ziedu pušķi un iedegt zilidzeltenu sveci... Varoņa tuvie un mīļie nevēlas daudz runāt, jo viņiem ir milzīgas sāpes, un liekas, viņi arī baidās, ko tauta teiks. Redz, tik tālu mēs esam tikuši, nespējot vienoties pārliecībā, ka nav sveša un mūsu kara.  Mēs netiekam ciešā skaidrībā par to, ka Ukrainā iebrukusi sveša vara, kam nospļauties par vērtībām – neatkarību, demokrātiju, valstiskumu. Par visu svarīgo, kas mums vēl ir, bet ko Ukrainai trīs dienās gribēja atņemt.