Enzeliņš, viņa un mūsu laiks

V. Mūsu novadnieks Enzeliņš grāmatā, atskatoties līdz pat Livonijas laikam, aplūkojis gan Valmieras kā apkārtnes pagastu saimnieciskās, kulturālās un politiskās dzīves centra lomu un nozīmi, gan arī pašu pagastu jeb viņa terminoloģijā “novadu” senāko vēsturi. Viņš bija viens no latviešu sociālantropoloģijas aizsācējiem, liela vērība pievērsta sociālajam aspektam  — zemnieku dzimtām, izglītībai, pretestībai, pretestībai kungu varmācībai.

Domāju, ka grāmata ir aktuāla, jo vēl līdz šim to plaši izmanto vēsturnieki un vēstures interesenti, tā ir savā veidā oriģināla, aptver Valmieras un apkārtnes vēsturi, pievēršoties gan vācu daļai, gan pilsētniekiem. Tomēr galvenais Enzeliņa pētījumu objekts ir zemnieki — viņu saimniecības, dzimtas, attiecības ar muižu.

Viņš, balstoties uz apjomīgiem paša pārvērtēta arhīva materiāliem, radījis darbu ar milzīgu zinātnisko nozīmi, bet vienlaikus, nebūdams profesionāls vēsturnieks, norāda, ka rakstījis “tautai, ne pētniekiem”. Valoda ir vienkārša, viegli uztverama.

I.Z. Jāpiebilst, ka savā ziņā Enzeliņu nevar dēvēt par pirmatklājēju mūsu vietējās vēstures  pētniecībā. Par tādu būtu saucams vēsturnieks un skolotājs Voldemārs Dāvids Balodis, kurš jau 1909. gadā izdeva pirmo vēsturisko apcerējumu par Valmieras apkārtnes vēsturi.  Pirms tam to bija pētījuši divi vācbaltu vēsturnieki Heine un Ekarts. Jāatzīst, ka Enzeliņš mazliet šai ziņā grēkojis, šos abus vīrus gan nosaucot, taču tekstus vietām izmantojot bez atsauces, — mūsdienās tas nebūtu pieļaujams. Centīsimies šo “vēsturisko netaisnību “ palabot jaunajā izdevumā, korekti norādot avotus.