Dzīvesstils

Valmieras Svētā Sīmaņa Evaņģēliski luteriskās draudzes virsmācītājs EDIJS KALEKAURS ir nu jau septiņus mēnešus veca labradoru puikas Rufusa fon Kalekaura saimnieks.

Nesen Rūjienas novada Tautskolas ikgadējā Atvērto durvju dienā interesentiem bija pieejamas vairākas radošās darbnīcas un meistarklase, kurā vairākus virtuves knifus mācīja Rūjienas amatnieku biedrības «Rūzele» dalībniece ANTRA PAVLOVIČA no Matīšiem. Antras radošās prasmes mūspusē daudziem labi zināmas, jo viņa cep maizi, tortes, raudzē dažādu ziedu, ogu vīnus un gatavo arī rokdarbus. Arī «Liesma» pabija Tautskolas smaržīgajā virtuvē, tādēļ šoreiz «Mājā un sētā» tikai daži Antras ieteikumi.

Rūjienas Tautskolas Atvērto durvju dienā liela apmeklētāju interese bija par Vilpulkas pagasta biedrības «Pieneņu pūka» ilggadējās dalībnieces, dažādu rokdarbu pratējas MUDĪTES TAUNIŅAS piedāvājumu — izmantojot dzimšanas datus, katram pašam izgatavot savu ornamentu, ko vēlāk var ieadīt dūraiņos, ieaust jostā, izšūt kreklā vai arī iepērļot tagad tik modernajos maucīšos. Arī «Liesma» pavēroja, kā tad radošajā darbnīcā tapa katram savs laimes raksts jeb privātais logo.

Līdz šim uz automobiļiem ar stūri labajā pusē, ieraugot tos uz Latvijas ceļiem un ielām, esam skatījušies kā uz zināma veida eksotiku. Galu galā — tā ir Lielbritānijas un vēl nedaudzu pasaules valstu īpatnība, ar spēkratiem pārvietoties pa brauktuves kreiso pusi.

Mārtiņa Freimaņa spilgtā, leģendārā dziesma «Dzīve kā košums» ar tikai viņam raksturīgo mūzikas stilu un viņa kā bultām trāpīgajiem vārdiem joprojām pavelk un uzlādē, kā arī liek aizdomāties, ko un kā daru, lai svinētu man atvēlēto laiku, lai iemācītos no sirds priecāties pat par mazāko nieku. Nesen manās rokās nonāca Jettes Užānes jeb tautā mīļi sauktās Cimdu Jettiņas «Dienu grāmata», kuru izdevusi viņas dvēseles radiniece — Elīna Apsīte, kas no septiņu gadu vecuma vasarās un skolas brīvlaikos dzīvoja pie Jettiņas.

Gauja šodien vēl ledus skavās, taču cik tad vairs ilgi, kad mūsu viltīgā likteņupe atkal draiski zibinās savus vilnīšus cauri Valmierai. Šoreiz Vīru lietās viens gruntīgs dažādu peldlīdzekļu gatavotājs — savos 65 gados nu jau pensionētais mežkopis MĀRIS ZARIŅŠ savā darbnīcā gatavo laivas, pat jahtas, pats ar tām peld un burā, arī medī un makšķerē plus vēl fotografē!

Šoreiz «Sirdsāķīšu» viesi — dalmācietis Lords un viņa saimnieks ekonomists AIGARS PLOTKĀNS, kuru atceramies arī kā Vidzemes Augstskolas pasniedzēju. «Esmu zosēnietis un Zosēnu patriots», saka Aigars un piekrīt atbildēt uz maniem jautājumiem.

Lai arī  suņu izvēlē pastāv modes tendences, tikai pēc tām nevajadzētu  vadīties. Pats pirmais, kas būtu jāņem vērā, ir tas, vai kādam no ģimenes nav alerģija pret dzīvnieku vilnu. Kinologi neiesaka ticēt nostāstiem, ka bezspalvu suņi alerģiju neizraisa, jo alerģiju patiesībā izraisa nevis spalvas, bet keratīns, kas izdalās no ādas.

Nu jau otro nedēļu MONIKA SPROĢE ir mana kolēģe Liesmā. Īstais laiks ar viņu aprunāties Rūcamlapā, jo auto lietas viņai nav svešas, vēl februāra sākumā maršrutā Valmiera – Cēsis viņa diendienā nobraukusi vismaz obligātos 60 kilometrus jebkuros laika apstākļos.

Kad nesen runājos ar nu jau bijušo VOC hokeja arēnas ledus meistaru AIGARU KLAGIŠU, viņš man pastāstīja dažus interesantus atgadījumus, tepat Valmieras ledus arēnā notikušus. Lūk, trīs mazas ainiņas...

«Bērnībā, kad mamma ar tēti tepat Burtniekos nopirka savu privāto mājiņu, pa taciņu mēs visa ģimene bieži gājām uz kaimiņu mājas melno lauku pirtiņu. Pēc kārtīgas izsildīšanās un pēršanās negribējās dodies prom, biju ar mieru vai visu nakti tur pavadīt, tik ļoti pievilka pirts burvība. Pirts fascinē joprojām!» — tā, tiekoties Burtnieku pagasta «Kronīšos», saka šo māju viesmīlīgā saimniece, Valsts sociālās aprūpes centra «Vidzeme» pakalpojumu nodrošināšanas nodaļas vadītāja RUDĪTE KLEINBERGA.

Ierasta situācija tagad uz ielas, īpaši jau Rīgā — jo lielāks un dārgāks džips, jo miniatūrāka blondīne tam pie stūres. Taču par šo pasiju personālijām Rūcamlapa sīkāk stāstīt neplāno. Toties lasītājam, manuprāt, varētu būt interese, kā standarta izmēra vieglajā automašīnā ierūmējas šoferis, kura augums krietni pārsniedz vidējo. Tāpēc šodienas viesis mums basketbolists VIKTORS IĻJINS — puisis ar 52. izmēra apavu uz gāzes pedāļa un 2,15 metrus garu stāvu šofera sēdeklī!

Kamēr valmierieši ZIGURDS un INGUNA LAPERI stāsta par savu aizraušanos, pie viņu kājām guļ divi lieli suņu puikas. Tieši viņi kļuva ne vien par ģimenes lielo aizraušanos, bet arī par iemeslu dibināt savu mazo uzņēmumu.

Šonedēļ viesojos pie bezgala jaukā kokerspaniela Rokko un sunīša saimniecēm INGRĪDAS VĪTIŅAS un viņas meitiņas Annijas. Ingrīda ir masiere un daudziem palīdzējusi tikt galā ar veselības problēmām. Domāju, ka ne tikai, strādājot ar rokām, bet arī katram pacientam dāvājot savas labestības daļiņu.

ANATOLIJS VEREMEJS, valmierietis un Makšķernieks ar lielo burtu, nu jau velcē kaut kur Aizsaules ūdeņos. Par laimi manā diktofonā palikuši viņa makšķernieku stāstiņi. Jo toreiz, šķiet, tas bija 2015. gada decembrī, kad biju saposies ar runātīgo vīru nieka pusstundā izrunāt visu par viņa Burtniekā izvilkto pēdējo pamatīgo līdaku, maigi sakot, pamatīgi pārrēķinājos... Abi sākām sarunu par copi — i Burtniekā, i Anatolija dzimtajā Ukrainā — četros pēcpusdienā un beidzām astoņos vakarā! Ja pilnīgi precīzi, norunājām 3 stundas un 58 minūtes, man neļaus samelot diktofona taimeris. Tik interesants stāstnieks bija Anatolijs, ka bez lielas nožēlas upurēju visus savus tovakar ieplānotos pasākumus un klausījos, klausījos...

Laulības reģistrācija

Iepriekšējā trešdienā, rakstot par 2017. gadā Valmieras Dzimtsarakstu nodaļā apkopotajiem dzimšanas reģistrācijas datiem, «Liesmā» pieminējām, ka 84,1% jaundzimušo abi vecāki ir latvieši. To, ka esam kļuvuši latviskāki, apliecina arī laulību reģistrācijas statistika  — 197 pāros (81,4%) abi jaunlaulātie ir latvieši, bet vēl 35 pāros jeb 14,5% jaunlaulāto latvietis ir vai nu līgavainis, vai līgava. Novērots, ka biežāk cittautieti par dzīvesdraugu izvēlējušās latviešu sievietes (iespējams, tādēļ, ka pietrūkst savas tautības vīriešu).

Dievkalpojumos, kad Valmieras Sv. Sīmaņa draudzes baznīcēnus uzrunā mācītāji Edijs Kalekaurs un Modris Īvāns, par godu Dievam izjusti dzied draudzes vīru ansamblis. Īpašs skanējums vienmēr ir Tēvreizei. To nevar klausīties tā vienkārši. Ērģeles un brašo vīru dziedājums skan dvēselē, uzrunā un aizved pie mūsu Tēva.

LĪGAI BUJANEI kupla ģimenīte — vīrs, meitiņa un viņas bruņurupucīte, divi kaķi un divi suņi. Jā, un Līgas darba vietā — Valmieras bibliotēkas bērnu apkalpošanas nodaļā — pie viņas bieži ierodas kāda četrkājaina kolēģe — lielā, mierīgā, labsirdīgā ņufu kucīte Zum Zum, kura bibliotēkas mazajiem apmeklētājiem ir labs palīgs lasītprasmes veicināšanai. Un nav noslēpums, ka tieši Zume tagad ir tā, kuras dēļ bērni uz bibliotēku nāk ar prieku.

Šodienas Vīru lietu viesis ir ļoti interesanta personība. Ne tikai spuraino dredu un ģērbšanās stiliņa pēc. Savos tikai 36 gados viņam ir kabatā gan vēsturnieka, gan arhitekta diplomi, arī labas juridiskās zināšanas, tomēr valmierietis JĀNIS NABOKINS tā īsti nav iekšā nevienā no šīm profesijām. Jo tagad jau vairākus gadus dara to, kas viņam dzīvē vislabāk patīk un sanāk — būvē trases mazajiem elektriskās piedziņas automodeļiem un arī pats piedalās šajās sacensībās gan Latvijā, gan ārzemēs. Kā pats smej — esot pārvērtis savu hobiju par dzīvesveidu. Triju gadu laikā Jānis uzbūvējis jau 15 trases, pērn no tām 8. Starptautiskajā trases automodelisma sportistu reitingā Jānis ir ceturtais. Pasaulē! Viņa kontā arī 2014. gada oktobrī Limbažos izcīnītā uzvara pasaules čempionātā trases automodelismā. Tikāmies vēl vecajā gadā, kad Jānis sarunai izbrīvēja laiciņu pirms Baltijas kausa izcīņas noslēdzošā posma braucieniem tepat Valmierā Vindas trasē, kura atbilst pasaules līmenim. Šoreiz intervijas vietā lai ir Jāņa monologi par būtiskām lietām viņa sporta veidā.

«Zīmē Indulis Buka». Jau daudzus gadus mūsu «Liesmā» un «Valmierietī» ik pa laikam bijusi šī frāze, un krietnais vīrs Indulis mums ir kā sens draugs, kurš apciemo, kad ļoti gaidīts. Interesanti, ka viņa asprātīgās un viegli uztveramās karikatūras ir aktuālas, tomēr daļa no tām, liekas, nenoveco. Bet ko zinām par viņu pašu? Pirms Vecgada pajautājām.