Skolas un skolēni
20. gadsimta sākumā Valmiera bija apriņķa centrs ar sešiem tūkstošiem iedzīvotāju. Īpaša rosība te rudenī, kad ierodas zēni un meitenes, lai sāktu mācības draudzes skolā vai reālskolā, brāļu Liepiņu privātajā proģimnāzijā, pilsētas skolā, četrklasīgajā meiteņu skolā (no 1909. gada sieviešu ģimnāzija Rīgas ielā) vai jaunuzceltajā skolotāju seminārā. Šīs 1902. gadā celtās īpatnēji būvētās gaišdzeltenu ķieģeļu ēkas, kas it kā atgādināja burtu E, spārnos atradās klases, guļamistabas, dzīvokļi pedagogiem un, tā saucamā paraugskola. Ēkas vidū lejā – plaša ēdamistaba ar virtuvi, augšā – zāle. Telpas mitras, slikti apkurinātas. Semināristi ikdienā nēsāja obligāto formas tērpu – tumšzilas bikses un blūzes ar augstu apkaklīti. Šūt to no pirktas drēbes vai krāsot vadmalu – tas palika katra jaunā censoņa mātes ziņā, arī toņi līdz ar to formai sanāca dažādi, no spilgti zila līdz pat tumši vai pelēcīgi zilam. Šuva formas tērpu ar krietnu rezervi, kas galu galā vienmēr kļuva par īsu. Piederību semināram apliecināja izturīgas ādas siksna ar metāla sprādzi virs blūzes un nozīme pie cepures.
SEMINĀRISTI. Kārlis Kārkliņš (augšējā rindā 3. no labās), 3. rindā – zem viņa – nākamais dzejnieks Leons Paegle. 1910. gads.