Igors stāsta: «Organizācijā kā tās biedrs un mednieks esmu jau astoņpadsmito gadu. Zinu, ka mednieku klubam ir prāva pastāvēšanas vēsture un skaistas tradīcijas. Mūsu pusē ir lielas mežu un purvu platības. Mūsu kolektīva pārziņā vien ir ap 3000 hektāru meža un tikpat lielas zemes platības. Man vaicā, kā mednieku kolektīvā ienāk jauni biedri un ar ko viņiem sākumā jārēķinās. Jābūt interesei par mežu un meža dzīvniekiem. Agrāk iesācējam divus gadus bija jānoiet par dzinēju. Pašlaik šāds uzstādījums nav obligāts, bet reāli tomēr ir tā, ka neviens sevi cienošs mednieku klubs nepapildinās savas rindas ar neprašu no malas, tādēļ bez praktiskās dzinēju skolas nekas nenotiek. Es gadu sevi pierādīju dzinējos, tikai tad nokārtoju eksāmenu. Līdzīgu ceļu izgājuši arī kolēģi. Manā dzimtā neviens no senčiem nekad nav bijis mednieks, pats nesaprotu, kā man radās vēlme būt starp medniekiem. Man bija pāri divdesmit, kad reiz kaimiņam cienījamos gados izlūdzos, lai viņš paņem mani uz medībām. Kad redzēju, kas un kā notiek mežā, mednieku kolektīvā, cik forša atmosfēra tur valda, cik savstarpēji draudzīgi ir mednieki un kādu virtuves māku viņi rāda pēc medībām, tad sapratu: tā ir cita pasaule, un vēlos būt tai piederīgs.
MEDĪBAS. Mazsalacas apkaimē vēl par diviem plēsējiem mazāk. Foto no Igora Grotusa personīgā arhīva