Kad tagad, pēc gandrīz diviem mēnešiem, ķeros pie intervijas izklāsta datorā, ar šausmām secinu, ka esmu kaut kur izplatījumā palaidis mūsu sarunas ierakstu diktofonā! Protams, varu šādu nepiedodamu neuzmanību norakstīt uz zināmu atvaļinājuma dīkdienību, taču man kā potenciālajam sarunas atstāstītājam tas ne godu dara, ne ļauj pie viena otra precīza fakta pieturēties… Atvaino, Normund, ka stāstu par tavu interesanto hobiju pēc atmiņas, varbūt kāds misēklis tāpēc būs, bet, iespējams, pat labi, ka šis un tas paliks nelielā migliņā ietīts.
Ar senu lietu krāšanu Normunds, vīrs pašos labākajos gados, iesācis samērā nesen, pirms dažiem gadiem, taču šodien jau dažādu mantu viņam esot sakrājies tik daudz, ka ne tikai pašam mājās viss glabājas, bet vēl šur tur arī citās vietās. Ja, piemēram, numismātam vai filatēlistam kolekcija labākajā gadījumā aizņem varbūt vienu kārtīgu skapi, tad Normundam vienai pašai simtgadīgai pūra lādei jau teju kubikmetrs brīva gaisa nepieciešams! Uz Jaunpiebalgu valmierietis bija atvedis pilnu busiņu ar dažādām mantām gan no koka (mēbeles, sadzīves priekšmetus, darba rīkus, muciņas), gan no stikla (galda piederumus) un metāla (dažāda izmēra krāsnī liekamos podus), kā pats Normunds atzina, tad pāris stundas pagājušas, kamēr visu cilvēkiem labi apskatāmā un aptaustāmā veidā izkārtojis.
ŠITĀ MUMS DERĒTU! Normunds (no kreisās) atvēris simtgadīgās pūra lādes vāku, lai potenciālie pircēji varētu paši pārliecināties, ka manta vēl pavisam labā stāvoklī un pat ar oriģinālo slēdzeni iekšpusē.