Ar raibu dzīves pieredzi
Tā sanāca, ka norunātā intervija iekrita dienā, kad putenis virpuļu virpuļiem grieza sniegu ar zemi kopā baltās kupenās. Kad tās no ceļa līdz mājai laimīgi izbridām, tikām siltā istabā – darbnīcā. Tur pie mūrīša, gar sienām, uz galda un pat uz grīdas izlikti šo māju saimnieces pēdējie rokdarbi: cimdi, zeķes, cepures, šalles, somiņas, plecu lakati, adīti dekoratīvie pārklāji un pat grīdas paklāji, kurus adot klēpis esot bijis kamolu pilns!
Zinaīda, visu mums izrādot, atceras: «Adīt sāku agri. Kad vēl biju meitene, mamma adīšanu iemācīja, bet, ka ar to būtu aizrāvusies, neteiktu. Tikai tad, kad jau biju savā dzīvē un man jau bija divi dēli, centos viņus apadīt. Puikām tapa jauni džemperīši, silti cimdiņi un zeķītes. Pat tagad, kad abi jau pieauguši, – arvien vēl prasa pēc mammas adītajām biezajām vilnas zeķēm.»
Zinot, ka Zinaīda ir pašnodarbinātā persona, vaicājam – kā tad ir būt darba devējam un darba ņēmējam vienā personā? Viņa padomāja un teica: «Laikam jau lielākais ieguvums ir tas, ka esi pats sava laika noteicējs, ja ir veselība, laiks un patika – adi, ja ne – dari ko citu saimniecībai noderīgu. Vai nu savā mājā darāmā trūkst! Nu jau ar mani ir tik tālu, ka vakaros televizoru vairs nemaz neprotu skatīties bez adīkļa rokās. Visu klausos, redzu, bet rokas dara savu. Labi, ka vismaz roku kauliņi vairs nesāp, fiziski smagā darba dēļ tie jau ir pamatīgās sāpēs reiz izsāpējuši un deformējušies.»
PUTENĪ. Zinaīdas lakatus iznesām mājas priekšā un sakārām ledus pērlēm pilnajās vīnstīgās. Kas par bildi! Ārijas Romanovskas foto