T. Šēfers atzīst, ka šķendēties par bebru tikai tādēļ, ka nevar viņa uzceltā dambja vai upē sagāzto koku dēļ izbraukt ar laivu, ir savā ziņā egoistiski. Citiem tā dēļ tomēr galvassāpes lielākas. “Vēlos rudeņos vai pavasarī upes pārplūst un dambja dēļ aiziet vai nu pa labi vai pa kreisi. Dažkārt upēm pat tiek pamainītas gultnes. Zemes īpašnieki par to nav īpaši priecīgi, vēl jo vairāk, ja applūst zemnieku iestādītie burkāni,” vērtē T. Šēfers.
Viņš norāda uz vēl kādu būtisku apstākli. Uzceļot dambi, bebrs upi apstādina, tai nav tecējuma. “Ja laivojot vienā brīdī ir sajūta, ka esi iebraucis dīķī, tad ar 100 procentu pārliecību var teikt, ka pēc pāris līkumiem būs bebru dambis. Un aiz dambja upe ir šaura. Es nedomāju, ka tas, ka dabiskā tecējuma nav, ir kaut kas labs, piemēram, zivīm,” norāda Turaids. Tomēr uzņēmējs atzīst, ka bebrs ir daļa no dabas. “Ja kāds varētu atbildēt uz jautājumu, kā ļaut upei tecēt un bebram dambi būvēt, saņemtu Nobela prēmiju,” viņš smaidot saka.
Daudz būdams pie dabas, “Sofijas laivu” līdzīpašnieks novērojis, ka bebri ir visur: “Es teiktu, ka viņi ir arī grāvjos, dīķos un ezeros. Dzīvnieks Latvijā jūtas ērti.”
Ja upe laivošanai patrāpījusies garlaicīga, tad bebrs, pareizāk sakot, viņa pastrādātais, var braucienam piedot kārtīgu čili pipara devu, saka Turaids. Ja ir dambis, to nedaudz pajaucot, veidojas forša straume, pat krācīte.
“Mums ir visvisādi svētki, nesen Pāvilostā bija par godu nēģiem. Kādēļ nav kāds bebru festivāls? Dzīvnieks ir ar stāstu: dziedzeri, cepures… Tā gaļa ir ēdama. Manuprāt, tas aizietu,” interesanta ideja nākusi prātā T. Šēferam. Ja kāds to realizētu, viņš tikai priecātos.
Bebrs ir labs būvnieks, viņa veidota dambja pamatā var būt dūņas, akmeņi. Dzīvnieks pievieno arī krūmus, baļķus un uz tiem kā cementvielu klāj dubļus, akmeņus, slapjus augus. Braucot ar laivu lejup no šāda dambja – asas izjūtas garantētas. Foto no “Sofijas laivu” arhīva
Materiāli tapuši ar Latvijas Vides aizsardzības fonda atbalstu. Par publikāciju saturu atbild SIA “Kurzemes Vārds”.