Miķelis Dritvaikociņš

Miķelim jāatzīst, ka Valmierā paliek arvien mazāk un mazāk dažādu vietu un lietu, kuras aprakstīt un parādīt vizuāli prasītos, kā mēdz teikt, no kritiskām pozīcijām. Tā pamazām, reizēm vispirms domājot un pēc tam radot, bet dažkārt arī otrādi (kam negadās!), taču viss Vidzemes galvaspilsētas centrālajā daļā notiek: i publiskie čurūži, i miskastes savās stratēģiskajās vietās, i bruģēto kājceliņu, i jauno LED gaismas laternu arvien vairāk, i vēl viena pašapkalpošanās auto mazgātava top, i kāda savāda paskata ēka blakus Kocēnu kapiem, kam būšot ekskluzīva funkcija... Būs labi!

Valmieras centrā pilns ar ātrākas un lēnākas ēdināšanas punktiem, arī sertificētus bezalkoholiskus un alkoholiskus dzērienus iegādāties un, iespējams, diezgan ātri vismaz pudeli ietukšot, ja ne iztukšot arī nekādu problēmu. Toties problēma ir, kur to visu līdzcilvēkiem pēc tam atstāt jeb, populāri runājot, kur ieskriet ar savām dažāda lieluma fizioloģiskajām vajadzībām... Tēma Miķelim labi zināma, vēl nesen ar patiesu prieku Valmierietis varēja ziņot par WC pozitīvām pārmaiņām Daliņa stadionā.

Jau pašā sākumā Miķelis atzīstas, ka šoreiz sanākusi nevis gluži vai sapņaina muldēšana par Valmierā šogad sadarīta grēka darba nokopšanu, bet gan pavisam skaidra runa ar pilnīgi reālu puisi. Par to tad arī jau iepriekš atvainojos tiem, kuri varbūt gaidījuši te pavisam citādu šanu...

Miķeli pēdējos gados Valmierā arvien vairāk priecē masveidīgā daudzdzīvokļu ēku siltināšanas kampaņa. Te nu mūsējie iet līderpozīcijās visā valstī! I tāpēc, ka mūspusē cilvēki gudrāki un prot tālāk uz priekšu savus izdevumus kalkulēt, i tāpēc, ka vietējā vara allažiņ mudinājusi uzdrīkstēties valmieriešus viņu šodienas siltuma rēķinus ilgtermiņā novēlēt arī vismaz pāris nākošajām paaudzēm. Protams, līdz Daugavpilij, kur, kā Miķelis pa ausu galam dzirdējis, pašvaldība ar katru siltināmo māju ejot daļā ar 60%, mūsējiem vēl tālu, taču labs darbiņš, kas padarīts.

Šoreiz, kaut arī jūnija Valmierietis subjektīvi objektīvas apstākļu sakrišanas pēc iebīdījies jau liepu mēnesī jūlijā, Miķelis tomēr atgriezīsies pie Līgo svētkiem, pareizāk sakot, to rimtās gaidīšanas Vidzemes lielpilsētā. Šim vislatviskāko svētku maģiskajam iznācienam par godu pat Līgo pantiņš sarīmēts!

Miķelis, liekot roku uz sirds, var teikt, ka savā mūžā lielo tenisu skatījies vien zilajā TV ekrānā, arī brīvā dabā bijis vien cildās spēles vērotājs (varbūt kopā pāris stundas mūžā), nevis pūkainās bumbiņas pāri tīklam dancinātājs. Tomēr daudzu gadu garumā tenisa laukumu ģeogrāfija Valmierā piefiksēta, pat zināma rūpe par tiem nesta, laiku pa laikam nobildējot un priecājoties, ka tur lietas notiek.

Miķelim ik pa laiciņam gadās dzirdēt žēlabas no tiem valmieriešiem, kuri dzīvo pilsētas nomalēs jaunajās privātmāju audzēs. Kāds tur brīnums, ja iegadījusies pašam māju uzcelt vai jau gatavu no šiverīga starpnieka iegādāties tādā vietā, kur piebraukt vislabāk ar kādu mazizmēra helikopteru, jo apkārtējās ieliņas ne īsti granti redzējušas, ne arī kā īpaši kādreiz gludinātas. Šiem līdzcilvēkiem tikai viens ieteikums - gaidiet kārtējās vēlēšanas un pirms tam no potenciālajiem kandidātiem, vislabāk jau domē sēdošajiem un savu misiju pagarināt gribošajiem, spiediet, spiediet un izspiediet solījumus (tikai uz papīra rakstītus un ar zieģeļiem!) par to, ka jūsu ieliņas tiks nosusinātas, pārraktas, aizraktas un beigās nobruģētas vai pat noasfaltētas! Un viss jums, mīļie, pēc tam būs!