Valmieras sportistiem, sportotājiem un viņu atbalstītājiem būtu lietderīgi censties sev uzaudzēt biezāku ādu. Vidzemes Olimpiskā centra attīstībai piešķirtie līdzekļi citiem, kuri sevi uzskata par netaisni apdalītiem, ir kā dadzis acī. Protams, šajā laikā tādam valsts budžeta dāsnumam* skaidrojumi tiek meklēti 12. Saeimas vēlēšanu cīņu apsvērumos.
Kam gan «Vienotībai» vajadzīgi konkurenti un nelabvēļi? Tā pati prot sev vissāpīgāk ieriebt!
12. Saeimas vēlēšanu kampaņa tiek palēnām aizsākta, «lielajām» partijām nosaucot sarakstu «lokomotīves» un svarīgākos «vagonus», tāpat kandidātus Ministru prezidenta amatam. Tomēr šajā ziņā ir vērojama bērnišķīga mānīšanās, minot cilvēkus, kas novembrī tik un tā «paliks savā vietā».
Politiski miegaino laiku pēc Jāņiem un pirms Saeimas vēlēšanu kampaņas satricināja divas skaļas demisijas, kas tika pieteiktas nedēļas sākumā. Visticamākais rezultāts tām būs dažu mēnešu letarģija veselības aprūpes politikā un centienos uzlabot dzelzceļa satiksmi. Jo kurš neko nedara, tas nekur nekļūdās un nesanikno vēlētājus.
Tas, ka pēc ilgas tielēšanās beidzot noslēgts līgums par jaunu pasažiervilcienu piegādi, vēl nenozīmē, ka mēs drīz baudīsim ērtāku dzelzceļa satiksmi. Toties ir garantēti politiskie skandāli un tiesu prāvas.
Šlesera solītais ap sevi pulcināt bijušos Latvijas politikas «smagsvarus» tomēr nav preses pīle. Tā, šķiet, ir labākā politiskā ziņa kopš tehniski/tehnoloģiski veiksmīgās valūtas ieviešanas gadumijā. Īpaši laba ziņa tā būs kādreizējo politikas bramaņu «superkomandas» iespējamiem konkurentiem.
Saeima dodas vasaras brīvdienās ar sajūtu, ka dāvājusi tautai uz Līgosvētkiem vērtīgu dāvanu — Satversmes preambulu, kas pasludina latviešu pastāvēšanu par Latvijas valsts uzdevumu. Laiks vēl rādīs, cik patiesi noderīgs vai, gluži otrādi, tukšvārdīgs ir pamatlikuma jaunais ietvars.
Domājams, priekšvēlēšanu laikā mums ne reizi vien tiks norādīts uz valdības labo darbu — solījumu nākamgad palielināt minimālo mēnešalgu par veseliem 10 eiro. Tikmēr ziemeļu kaimiņi nopietni sākuši spriest, kā/vai iespējams līdz valsts simtgades jubilejai panākt, lai zemākais atalgojums ir 1000 (jā, viens tūkstotis) eiro.
Vakar Saeimā darbu uzsāka trīs jauni deputāti, un viens no tiem ir bijušais VARAM vadītājs, kādreizējais Valmieras pilsētas galva Māris Kučinskis. Kaut kas sūri simbolisks ir šī mandāta pārņemšanā, jo eksministrs nomaina Eiropas parlamentā ievēlēto Ivetu Griguli, kura pirms gandrīz trijiem gadiem balsojumā aizsteidzās viņam priekšā un atstāja bešā.
Lielās kaimiņvalsts prezidents reiz teica prasti, bet viedi: «Davai darām tā — kotletes atsevišķi, mušas atsevišķi!» Tāpēc, ja kādai partijai ir paveicies paņemt pusi no visiem eiromandātiem, tas nenozīmē, ka vēlētāji ir pilnīgā sajūsmā par visu, ko tā (ne)dara iekšpolitikā.
Rīt ir Eiropas Parlamenta vēlēšanu (pēdējā) diena. Lai arī to sagaidām neierasti remdeni un blāvi — izņemot, protams, visuresošās kandidātes kampaņu —, šī balsojuma rezultāti būtiski iespaidos Latvijas politikas skatuvi un arī ķēķi. Jo īpaši tāpēc, ka tie patlaban ir neprognozējami.
Šoreiz Eiropas Parlamenta vēlēšanās ir asa konkurence ne tikai tā dēvētajā latviski labējā spārnā, bet arī kreisi krievvalodīgajā. Tur sociāldemokrātiskā partija «Saskaņa» spēkojas ar trijiem pašradītiem sāncenšiem.
Lai cik spēcīga ir «Vienotības» pieteiktā kandidātu komanda Eiropas Parlamentam, divi pārējie valdības partneri — zaļzemnieki un Nacionālā apvienība — pamatoti tic saviem panākumiem. Tāpat jaunpartijai «Latvijas attīstībai» var izdoties sev nokost daļu no premjerpartijas elektorāta.
Abi lielākie Latvijas politiskie spēki — «Vienotība» un sociāldemokrātiskā partija «Saskaņa» — piesacīja Eiroparlamenta vēlēšanām izteikti spēcīgas kandidātu komandas. Savukārt reklāmas kampaņas tiek rīkotas ar demonstratīvu pieticību, gluži vai atstājot izvirzītos ļaudis viņu pašu ziņā — vismaz līdz šim.
Tieši vispārējā vienaldzībā, kādā patlaban tiek gaidītas 24. maija vēlēšanas, slēpjas to galvenā intriga. Jo zemāka būs balsotāju līdzdalība Eiropas parlamenta Latvijas deputātu izraudzīšanā, jo lielākus pārsteigumus sagaidīsim pēc nodoto balsu saskaitīšanas.
Nesen e-pastkastē atradu mudinājumu piedalīties žurnāla «Ir» rīkotā lasītāju aptaujā, lai vērtētu laiku, ko jau esam aizvadījuši kā ES dalībvalsts. Uz jautājumu, kas visbūtiskākais, manuprāt, šajos desmit gados ir pazaudēts, atbildēju bez ilgas stomīšanās – Igaunijas robežsargi. Zaudējums, par ko patiesībā ir tikai jāpriecājas.
Ziņai, ka Latvijas uzņēmums ķēries pie filiāles izveides ASV, it kā vajadzētu kļūt par nacionāla mēroga sensāciju TV infoizlaidumu sākumos un laikrakstu pirmajās lappusēs. Taču «Valmieras stikla šķiedras» pieteiktās ieceres medijos ir veiksmīgi noklusētas — lai šāda vēsts lieki nesatrauktu tautu un tā varētu turpināt saldkaisli sērot par iznīkušo Latvijas rūpniecību.
Sestdien būs Ineša Boķa «lielā diena»: visvaldošākā Latvijas partija «Vienotība» slēgs sadarbības līgumu ar Valmieras partiju un vēl pieciem citiem vietēja mēroga politikas smagsvariem. Pilsētas galvam tas nozīmē godpilno otro pozīciju 12. Saeimas vēlēšanu «Vienotības» Vidzemes apgabala sarakstā. Tikai man pa galvu joprojām rosās uzmācīgs jautājums — cik par šo izdevību viņam ar savu komandu nāksies samaksāt?
Konflikts starp «Lattelecom» un kanālu TV3, kas noveda pie tā izslēgšanas no sakaru uzņēmuma piedāvātās interaktīvās tālrādes programmu paketes, līdzinās jau piedzīvotiem dažu ražotāju cīniņiem pret lielveikalu ķēžu diktētiem noteikumiem un cenām. Cieš gan vieni, gan otri — līdz uzvar tas, kas var atļauties ilgāk ignorēt zaudējumus un klientu neapmierinātību.